Staipekņu dzimtu Latvijā pārstāv plakanstaipekņu ģints, staipeknīšu ģints un īsto staipekņu ģints. No īsto staipekņu ģints pie mums atrodamas trīs sugas: vālīšu staipeknis, gada staipeknis un mainīgais staipeknis. Mainīgais staipeknis ir salīdzinoši rets, bet vālīšu staipeknis un gada staipeknis sastopams bieži.
Visbiežāk mežā gājējiem acīs trāpās gada staipeknis.
Mūsdienu staipekņi maz līdzinās saviem gigantiskajiem senčiem. Viņu garums reti pārsniedz 5 metrus, caurmērs ir pavisam niecīgs. Tievie, auklām līdzīgie stumbri netiecas augšup, bet vijas pa zemi. Pie substrāta šie "ložņājošie" staipekņu stumbri visai cieši piestiprinās ar īsām saknītēm. Augšup no tiem paceļas stāvi, bet īsi zari jeb vertikālie dzinumi ar daudzām nelielām lapiņām. Mazas lapiņas rotā arī pašus stumbrus.
Gan stumbri, gan lapiņas saglabājas visu gadu, tātad staipekņi ir mūžzaļi lakstaugi.
Visi (arī abu bieži sastopamo sugu) staipekņi mūsu valstī tiek ar likumu aizsargāti. Kāpēc? Tāpēc, ka šiem augiem raksturīgs sarežģīts attīstības process un ļoti ilgs kopējais attīstības cikls (tas rit vismaz 20 gadus).
Staipekņu attīstības process sastāv no divām paaudzēm - bezdzimumpaaudzes jeb diploīdās paaudzes un dzimumpaaudzes jeb haploīdās paaudzes. Dominē bezdzimumpaaudze.
Bezdzimumpaaudzes staipekņu zaru galos vasaras nogalē attīstās iegarenas vārpiņas (tā dēvētie strobili), kas savas veidošanās sākumā ir zaļā krāsā.
Vārpiņas sastāv no sporu vācelīšu sakopojumiem, kuros attīstās nežūstošu eļļu saturošs sporu pulverītis.
Šī pulverīša krāsa ir dzeltena, tāpēc vārpiņas, kas sākumā bija zaļas, pirms sporu izbiršanas top dzeltenīgas.
Pēc staipekņa sporu izsēšanās un nokļūšanas augsnē paiet vismaz 3 gadi, līdz tās beidzot uzdīgst (ja vispār uzdīgst …). Pēc tam – nu jau staipekņa dzimumpaaudzes periodā – no katras uzdīgušās sporas attīstās neliels tā saucamais pirmdīglis. Būtiski, ka dzimumpaaudzes pirmdīgļa agrā attīstības stadijā, tajā ir jāieviešas simbiotiskai sēnei, kas rada pirmdīgļa kopdzīvi ar kokiem (mikorizu), tādējādi nodrošinot tā barošanos. Ja sēne neieviešas, pirmdīgļa dzīve beidzas.
Pat tad, ja mikoriza izveidojas, pirmdīglis attīstās lēni un nobriest ne agrāk kā pēc 6 gadiem. Kad beidzot nobriest, uz tā veidojas vīrišķie un sievišķie vairošanās orgāni, kuriem nogatavojoties, saplūst gametas, radot zigotu – nākamā bezdzimumpaaudzes staipekņa pirmo šūnu.
No pirmās šūnas attīstās dīglis, kas, krietnu laiku pavadījis zem zemes, izspraucas virspusē un sāk zaļot.
Pamazām top bezdzimumpaaudzes staipekņa stumbrs un saknes, pēc tam vertikālie dzinumi ar lapiņām.
Tikai tie vertikālie dzinumi, kuri sasniedz 6 - 7 gadu vecumu, var nobriedināt un izsēt sporas. Nākamajā gadā šie (nu jau nevajadzīgie) dzinumi aiziet bojā.
Dzīvi vai miruši, bet tieši vertikālie dzinumi, kad to galos atrodas sporu vārpiņas (vienalga – sporām pilnas, vai tukšas), palīdz viegli un ātri atšķirt Latvijā visbiežāk atrodamo gada staipekni no otra bieži atrodamā – vālīšu staipekņa. Gada staipeknim vertikālo dzinumu galos attīstās tikai pa vienai vārpiņai, bet vālīšu staipeknim - vismaz divas vārpiņas.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
