Ķepa uz sirds

Saimnieks saslimis vai atvaļinājumā: kam uzticēt suni

Ķepa uz sirds

Dzīvnieku labturība: Vai ir humāni turēt suni pie ķēdes

Vai ir iespējams nolasīt mūsu mājdzīvnieka domas?

Spēja sarunāties ar dzīvniekiem. Ko dara dzīvnieku komunikators

Ar dzīvniekiem ir iespējams sarunāties, turklāt dažādos veidos – gan ar vārdiem, gan attēliem, gan sajūtot emocijas vai fiziskas sajūtas, Latvijas Radio raidījumā "Ķepa uz sirds" stāstīja Agrita Žunne. Viņa sevi sauc par dzīvnieku komunikatori jeb, vienkāršāk runājot, – cilvēku, kurš sarunājas ar dzīvniekiem.

Dzirdot par spējām sarunāties ar dzīvniekiem, prātā nāk dzīvnieku uzvedības eksperti, zoopsihologi, vārdotāji, bet dzīvnieku komunikators ir mazliet kas cits, norādīja Žunne: "Vienkārši sakot, tā ir intuitīvā komunikācija, sarunas ar dzīvniekiem, kas notiek tādā neredzamā līmenī, tas nenotiek ar [izteiktiem] vārdiem vai ķermeņa valodu, kā ir pierasts bieži vien komunicēt ar dzīvniekiem."

"Tā ir intuitīva komunikācija, kas notiek attālināti, mums nav jābūt vienā telpā ar dzīvnieku, pat vienā valstī ar dzīvnieku, jo tas notiek citā līmenī," viņa piebilda. 

Žunne kā dzīvnieku komunikatore piedāvā saprast, ko mājas mīlulis domā, ko jūt, kas viņam, iespējams, sāp, jo komunikācija vai saziņa ar dzīvniekiem var notikt dažādos veidos.

"Tas var būt tā kā vārdos, teikumos, kad es tiešām ar dzīvnieku runāju, un es no viņa saņemu normālu sarunu, kā ar jebkuru cilvēku tas būtu, mēs runājam kā līdzīgs ar līdzīgu. Tās var būt arī dzīvnieka bildes, attēli. Var just arī emocijas, ko dzīvnieks jūt, var just fiziskās sajūtas," viņa skaidroja. 

Lai spētu šādu saziņu radīt, ir jāzina pāris tehniskas lietas, kas visu laiku jāattīsta, taču svarīgākais ir būt atvērtam. 

"Ir jāpieļauj iespēja, ka vispār kaut kas tāds ir iespējams, jo, protams, mēs visi vairāk vai mazāk esam skeptiski gan uz to, ka vispār šāda lieta eksistē, gan uz to, ka man tas varētu sanākt,

bet pirmais ir iedot sev šo atļauju, ka varbūt tam es vismaz uz šo brīdi noticēšu, un tad sākt mēģināt," norādīja Žunne. 

Viņa stāstīja, ka parasti dzīvnieku saimnieki pie viņas vēršas ar vēlmi risināt kādas problēmsituācijas vai radušās neskaidrības par to, kāpēc dzīvnieks uzvedas tā, kā uzvedas: "Atsevišķa tēma ir par dzīvniekiem, kas ir savā dzīves nobeiguma posmā vai ir ļoti slimi, un cilvēki grib saprast, vai dzīvnieks ir gatavs aiziet, vai dzīvnieks piekrīt eitanāzijai."

Vienlaikus Žunne uzsvēra, ka dzīvnieku komunikators nav tiesīgs uzlikt diagnozes, to var darīt tikai veterinārārsts. Dzīvnieku komunikators var pateikt, kādu informāciju sniedz dzīvnieks vai ko var sajust viņa ķermenī, bet to nevar uztvert kā medicīniskus padomus. 

Žunne stāstīja, ka dzīvnieki viņas pieredzē esot ļoti atvērti un zina, ka šāda komunikācija varot pastāvēt: 

"Viņi parasti to vien gaida, kad ar viņiem sāks runāt, un nav bijis tādu gadījumu, kad dzīvnieks atteiktos ar mani runāt vai teiktu: nē, es neticu, ka tas ir iespējams – sarunāties ar cilvēku."

"Viņi gribētu, lai mēs ar viņiem vairāk komunicējam gan šādā sarunu līmenī, gan vienkārši ikdienā vairāk esam ar viņiem kopā un no viņiem mācāmies, kā būt šeit un tagad, kā pamanīt skaistas lietas, priecīgas, kā atpūsties, papriecāties par to, kas ir apkārt, un galu galā samīļot savu dzīvnieku, nevis tik daudz skriet kā vāverēm ritenī," viņa piebilda. 

Ķepa uz sirds

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt