SPECIĀLI no Taizemes: Saindētā zeme un cīņa par savu ciematu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

2013.gada septembris un oktobris Na Nong Bongas ciematā Taizemes ziemeļos bija trauksmains. Nesaskaņas un sadursmes ar netālo Vansapunas zelta raktuvju īpašniekiem un arī valsts institūcijām vainagojās ar pavēli iedzīvotājiem aptuveni diennakti palikt mājās. Raktuvju īpašnieki tobrīd no sev piederošās teritorijas un raktuvēm paņēma iekārtas un tehniku. Iedzīvotāju nīstās raktuves šobrīd nestrādā, taču, vai tās neatsāks darbību – tas paliek neatbildēts jautājums.

600-700 liela cilvēku kustība

Triju rakstu sērija

Šis ir trešais raksts triju rakstu sērijā, kurā atainota triju lielu infrastruktūras projektu attīstība Taizemē, kas, no vienas puses, iemieso konfliktu starp biznesu, valsts politiskajām un ekonomiskajām interesēm un, no otras puses, cilvēku tradicionālo dzīvesveidu, atmiņas, reliģiju un tās nolikto piederību zemei, kā arī vidi. Tas vietām arī uzrauj rētas ne vienmēr tik labajās attiecības starp Isanas reģionu un centrālo varu Bangkokā. Stāsti ir veidoti galvenokārt no „parasto iedzīvotāju” perspektīvas. Pirmais no stāstiem bija par kālija raktuvēm, otrs par dambju būvniecību uz Mekongas, savukārt trešais par Vansapunas zelta raktuvēm.

Kalsns, ar apņēmīgu skatienu, aptuveni 30 gadus vecs, triju bērnu tēvs – viens no retajiem ciematniekiem, kurš prot ne tikai lasīt un rakstīt, bet arī darboties ar jaunākajām tehnoloģijām un spēj iedziļināties dažādās juridiskās niansēs. Tas ir vietējās sabiedrības līderis – Surapans Rudžičaivats, kurš stāsta par to, kā Na Nong Bongas apkaimē „ienāca” zelta raktuves un kā vietējā sabiedrība soli pa solim vienojās cīņā pret to.

Viss sākās 2006.gadā, kad Taizemes valdība atļāva uzņēmumam „Tungkem Harbour - Pukhet” zelta raktuvju būvniecību vairāku ciematu apkaimē, tajā skaitā pie Na Nong Bongas. Portāls bangkokpost.com norāda, ka kompānija tiesības Vansapunas reģionā būvēt šīs raktuves ieguva vēl 1991.gadā.

Raktuves iekārtoja apgabalā, kur atrodas vairāki rīsu lauki un piesātināti zaļiem kokiem un krūmiem noauguši konusveida kalni. Lai aizbrauktu līdz raktuvēm, ir jābrauc pa zemes ceļu, un te var izmantot tikai apvidus auto.

Sākumā kustībā, kas iebilda raktuvju darbībai, bija vien trīs četri cilvēki, taču pamazām viņu skaits pieauga. Šobrīd jau vienā grupā apvienojušies pieci ciemati. Kāds no ciematniekiem lēš, ka kustībā patlaban ir iesaistījušies 600–700 cilvēku, no kuriem gan aktīvi darbojas vien daži.

Iedzīvotāji kļuva ieinteresētāki pēc tam, kad pamanīja ūdens piesārņojumu un tā ietekmi uz veselību.

Atšķirībā no ierastā dzīvesveida - ūdeni vairs nedrīkstēja lietot uzturā nevārītu. Pretējā gadījumā uz ādas varēja būt izsitumi, nieze un drudzis. Šobrīd gan ūdeni vietējie vispār izvairās ņemt no tuvējiem strautiem un upēm. Tāpēc cilvēki mēro ceļu uz attālākām un nepiesārņotām ūdenstilpnēm.

Viens no Surapana tuvākajiem sekotājiem saka, ka viņam nav ne mazākas nojausmas par to, vai daba spēs atgūties no šī piesārņojuma un cik ilgs laiks tam būtu vajadzīgs.

Saindētā pārtika un sārtais ūdens

Kā apgalvo ciematnieki, kuri tiekas ar vairāku Eiropas valstu žurnālistiem, lielākā daļa vietējo iedzīvotāju ir pret raktuvju celtniecību, bet ir arī atbalstītāji. Viens no tiem ir bijušais ciemata vecākais Pračubs Senamalons, kurš kļuva par raktuvju atbalstītāju. Pateicībā par to viņš sāka strādāt kompānijā, kur vadīja sociālās atbildības projektus. „Raktuves rada darbavietas un naudu. Vietējie var izrauties no nabadzības, un viņiem nevajag pamest mājas, meklējot labāku dzīvi,” „bangkokpost.com” saka Pračubs.

Surapans stāsta, ka piesārņojums rodas, izkaļot, skalojot un apmazgājot zeltu. Piesārņotais ūdens ne tikai nav lietojams uzturā, bet arī, iespējams, saindē rīsus, kuru audzēšanā nepieciešams izmantot ūdeni.

„Iespējams” tāpēc, ka oficiāla apstiprinājuma raktuvju radītajam postam nav. Saindētās dabas dēļ cilvēki ūdeni pērk ārpus pilsētas. Arī zivis esot pārvērtušās – kad tās gatavo, tās vairs nešķiet tik ēdamas kā agrāk. Surapans apgalvo, ka cilvēki jūtas apkaunoti par to, ka viņiem pārtika ir jāpērk ārpus sava ciema un vietējo pārtiku paši nevar ēst. Tiesa, rīsus, dārzeņus un augļus viņi pārdod uzpircējiem. Cilvēki jūtas slikti, ka jāpārdod inde, taču viņiem ir jāizdzīvo. Surapans par to spēj runāt, taču ir tādi, kas nespēj un raud par to.

Pieļaujams, ka viens no spilgtākajiem piemēriem, ka Na Nong Bongas apkaime ir piesārņota, ir sārtais ūdens kādā dīķītī 15 minūšu braucienā no ciemata.

Seklajā ūdenstilpnē, kur aug pavītuši un nodzeltējuši ūdensaugi, ūdens ir piesārņots ar cianīdu, stāsta vietējie. Tieši cianīds ūdeni padara sārtu jeb nedabiski krāsainu.

Vietējie pieļauj, ka pakalnā aiz dīķa piesārņojums varētu būt vēl lielāks. Žurnālistiem par to gan nav iespējams pārliecināties, jo zelta raktuvēs ieeja bija liegta.

Iedzīvotāju un valsts institūciju kaujas

Tikmēr attiecības ar valsts institūcijām ir bijušas nokaitētas un aizvien nav pozitīvas. Kad oficiāli Taizemes kompānija „Tungkem Harbour - Pukhet” nolēma izveidot zelta raktuves, iedzīvotāji lūdza valdību liegt to būvniecību. Taču tā vietā valsts institūcijas ļāva vēl vairāk palielināt zelta ieguves teritoriju, atminas Surapans.

Kompānija par 51% pieder taizemiešiem, īpašnieku sarakstā ir militāristi un politiķi, savukārt 49% pieder ārzemniekiem. Likums prasa, lai vismaz 51% no uzņēmuma piederētu vietējiem. Tiesa, kā apgalvo ciemantieki un viņu aizstāvji, aiz vietējo mugurām arī, domājams, ir ārzemnieki. Savukārt taizemiešu partneri ir korumpēti un kalpo par izkārtni.

Patlaban kompānijai Na Nong Bongas apkaimē ir licence iegūt zeltu nākamos 25 gadus. Savukārt darbam mežā ir licence, kas derīga nākamajiem 10 gadiem. Abas licences gan var atjaunot.

Pēc valsts institūciju jāvārda raktuvju būvniecībai un drīz sekojošā piesārņojuma un valsts institūciju atzinuma, ka viss ir kārtībā, iedzīvotāji bloķēja ceļu uz kalnu, kur zeltu ieguva. Taču kompānija ceļu „atkaroja”, padzenot ciematniekus. Tieši ar šo epizodi sākās abu pušu asāka pretstāvēšana.

2013.gadā ciematnieki vēlreiz apturēja rūpnīcas darbu, bloķējot ceļu un uzceļot barikādes. To gan 2013.gada 4.septembrī kompānijas sagrāva, tāpēc ciematniekiem uzcēla jau daudz stiprāku sienu. Šoreiz kompānija prasīja valsts institūciju palīdzību atbrīvot ceļu, kas arī tika izdarīts 11.oktobrī.

Iedzīvotājiem toreiz pavēlēja iet savās mājās un neiziet no tām, līdz armija un policija to nebūs ļāvusi. Tāpat bija atslēgta elektrība un kanalizācija.

Tikai nākamajā dienā iedzīvotāji no gūsta bija atbrīvoti. Tiesa, vietējiem joprojām ir jāsaskaras ar dažādiem ierobežojumiem. Piemēram, nedrīkst vakariņot kopā, ja sanākuši vairāk nekā pieci cilvēki. Tā noteikusi armija. Policijai it kā esot aizdomās turamie. Tomēr arī vietējie neko negrasās mainīt un paliek savās pozīcijās: viņi saka – ja mēs necīnīsimies, tad visa sabiedrība var pamest ciematu.

Vairāku desmitu miljonu eiro vērtas tiesvedības

Sadursmes gan nav bijusi vienīgā cīņas forma. Piemēram, kāds no Surapana līdzgaitniekiem atceras, ka viņam piedāvāts amats uzņēmumā, ja viņš atkāpsies no savas pozīcijas. Tāpat kompānija ir piedāvājusi ciematniekiem uzbūvēt skolu un citu infrastruktūru, pretī saņemot viņu piekāpšanos raktuvju celtniecībā. Taču ciematnieki šos „darījumus” noraidīja.

Līdz ar to ir sākušās juridiskas kaujas – uzņēmums pret Surapanu ir ierosinājis tiesvedību, prasot 270 miljonus bātu (ap 60,75 miljoniem eiro) par tā darbības traucēšanu. Saprotams, ka zemniekam Surapanam šādas naudas nav...

Vietējie gan nekādus tiesas procesus, kuros varētu vainot kompāniju piesārņojuma radīšanā, nav aizsākuši, jo tie ir dārgi un ilgi.

Šobrīd raktuvju darbs ir pārtraukts, jo, pirmkārt, nav atjaunota licence, kas ļauj strādāt mežos, un, otrkārt, aizvien notiek izmeklēšanas par notikumu, kad ciematniekus aplenca, neļaujot viņiem pamest mājas, kamēr kompānija no savas teritorijas izvāca iekārtas. Vēl viena problēma ir kompānijas grūtības atdot kredītu 30 miljonu apmērā „Deutsche Bank”. Vācijas banka jau sākusi uzņēmuma bankrota procedūru.

Vēzis un citas slimības

Tikmēr ir vismaz divi gadījumi, kad ir aizdomas par cilvēku nāvi raktuvju radītā piesārņojuma dēļ. Vienā no šiem gadījumiem dzīvību zaudēja 43 gadus vecais Pornčajs Itikuls. Viņš aizsaulē aizgāja 21.augustā – tikai divas nedēļas pirms tikšanās ar žurnālistiem, kas ieradušies Na Nong Bongā. 31 gadu vecā atraitne Mančaja Itikula, kura palikusi ar diviem bērniem un ar trešo ir grūtniecības astotajā mēnesī, ir samulsusi no žurnālistiem, kas bruņojusies ar fotoaparātiem, diktofoniem un pierakstu bloknotiem. Saruna notiek kādā no ciemata mājām – turpat sasēžoties uz flīzēm noklātās grīdas. Viņas acīs izmisumu nevar redzēt, skumjas – gan.

Pornčajs strādājis vietējā administrācijā. Līdz 2004.gadam viņš kā donors nodevis asinis, tomēr pēcāk viņa palīdzību atteica, jo atklāja hepatītu B. Toreiz viņam bieži sāpējis vēders – bijusi caureja un citas problēmas. Pēdējos divos gados problēmas kļuva arvien dziļākas un iepriekš minētie simptomi - stiprāki un biežāki. Tā kā viņš bija vietējais, kurš dzimis un audzis vietējā sabiedrībā, cita darba viņam nav bijis. Ārsts konstatēja, ka viņam bija aknu vēzis. Tagad par vīra aiziešanu mūžībā saņemta sociālās drošības nauda, savukārt sieviete ar bērniem dzīvo kopā ar viņas vecākiem.

Līdzīgs stāsts ir arī 56 gadus vecajai Kanai Tutano. Viņas vīrs Sundts Tutano nomira 63 gadu vecumā šī gada sākumā. Kādu laiku pirms nāves viņš sācis just sāpes rokās un kājās. Ārsti nolēmuši viņu pārvest uz Bangkoku, kas, ja brauc ar auto, atrodas daudzu stundu attālumā. Taču Taizemes galvaspilsētā atzīts, ka operācija nepalīdzēs, stāsta Kana. Tāpēc vīrs pārvests atpakaļ uz ciematu un tur – mājās – palicis līdz pat savai nāvei janvārī. Viņai dzīvot palīdz abu nu jau pieaugušie bērni.

Ne vienā, ne otrā gadījumā nāves cēlonis nav oficiāli apliecināts, un abas sievietes ir atturīgas, domājot, par to, vai vīru nāvē ir vainojama raktuvju radītais piesārņojums. To gan pieļauj daļa ciematnieku.

Tiesa, portāls bangkokpost.com norāda, ka vietējie sūdzas arī par elpošanas un redzes problēmām, kā arī hroniskām galvassāpēm un vājumu.

Tikmēr ciematā neviens nezina, kā dzīve Na Nong Bongā attīstīsies. Tiesvedības, uzņēmuma finanšu grūtības un iedzīvotāju un uzņēmuma savstarpējie kari nākotni ir padarījuši neskaidru.

Raksts tapis sadarbībā ar organizāciju "Minority Rights Group".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti