- Kalns ir, zelta vairs nav
- Lielākā upju zivs kļuvusi divreiz mazāka
- Sainjabuli dambis - Laosas ceļš pretī Dienvidaustrumāzijas baterijas statusam
- Kļūst sliktāk, taču, cik slikti būs, – nezina neviens
Kalns ir, zelta vairs nav
Triju rakstu sērija
Šis ir otrais raksts sērijā, kurā atainota triju lielu infrastruktūras projektu attīstība Taizemē, kas ataino konfliktu starp biznesu, valsts politiskajām un ekonomiskajām interesēm no vienas puses un cilvēku tradicionālo dzīvesveidu, atmiņām, reliģiju un piederību zemei un vidi no otras puses.. Tas vietām arī uzrauj rētas ne vienmēr tik labajās attiecības starp Isanas reģionu un centrālo varu Bangkokā. Stāsti ir veidoti galvenokārt no „parasto iedzīvotāju” perspektīvas. Pirmais no stāstiem bija par kālija raktuvēm, otrais - par dambju būvniecību uz Mekongas.
Kad ir lietus sezona, tad ūdens līmenis un straume nav tik varena, lai no klintīm gar Mekongu vai tās pietekām atnestu jaunus un vērtīgus zelta graudus. Savukārt, kad ir sausuma sezona, tad ūdens līmenis ir pārāk augsts, lai dziļumā atrastu zeltu. Tā, brienot pa upi, šķendējas vairāki Zelta Kalna ciemata iedzīvotāji. Staigājot pa brūngani smilšaino Mekongu, viņi nesekmīgi īpašās vācelēs, līdzīgās milzu koka šķīvjiem, cenšas atrast zelta graudus, kurus varētu pārdot un iegūt labu naudu. Krastā ir izskaloti vien zelta putekļi, kam Mekongas malā dzīvojošie met ar roku, jo tos neviens uzpircējs pretī neņem, neļaudams runāt sievai un nepārprotami norādot uz ģimenē valdošo hierarhiju, skaidro viens no zelta meklētājiem – zilā kreklā tērpies vīrietis, kurš tāpat kā pārējie taizemieši upē brien ar visām gumijas čībām.
Līdz ar piecu dambju uzbūvēšanu Ķīnā, kas atrodas aptuveni 2000 kilometru no Zelta kalna jeb vietējā valodā Ban Phu Knok Thong, ciematnieku iespējas atrast zeltu ir krasi samazinājušās. Tā kā ūdens līmenis nu ir vismaz daļēji Ķīnas dambju, nevis dabas diktēts, iegūtā zelta apjoms ir kļuvis mazāks, turklāt neparedzams. Ir dienas, kad var savākt zeltu 2000 – 3000 bātu (apmēram 50 līdz 75 eiro) apmērā, bet citās dienās jāsamierinās ar 200-300 bātiem (pieci līdz 7,5 eiro).
Līdz ar to rūpals, ar kuru Zelta Kalnā nodarbojas dažas ģimenes, upē brienot kā vīriem, tā sievām, ir kļuvis neparedzams un nestabils.
Agrāk ar to vairāk vai mazāk nodarbojās, ja ne visi, tad krietns pulks ciematnieku.
Lielākā upju zivs kļuvusi divreiz mazāka
Pats ciemats - Zelta Kalns - atrodas gludi asfaltēta ceļa abās malās, no kura viena līkuma pār ciematu majestātiski nolūkojas Zelta kalns. Ciematiņš ir neliels, un apmēram 3340 tā iedzīvotāji mitinās vienstāvu, vietumis – divstāvu ēkās. Viņi galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecību, zvejniecību un augļkopību. Dažs labs iztiku pelna ar jau pieminēto zelta meklēšanu vai strādājot alternatīvajā medicīnā. Zināmus ienākumus dod arī tūrisms, jo viesi labprāt brauc aplūkot netālo ūdenskritumu.
Tomēr izteikti lielākā daļa iedzīvotāju ir atkarīga no Mekongas. Upē dzīvo zivis, ar tās ūdeni kopj augļu dārzus un rīsu laukus, kuru tāpat kā citas zemkopības kultūras Zelta kalnā ir salīdzinoši maz kalnainā apvidus dēļ, un to izmanto pārtikā un ikdienas saimniecībā. Tādu ciematu kā Zelta Kalns netrūkst Ķīnā, Birmā, Laosā, Taizemē, Kambodžā un Vjetnamā – valstīs, caur kurām tek Mekonga un kuru iedzīvotāju dzīve ir fundamentāli atkarīga no lielās Āzijas Amazones.
Savs bēdu stāsts par Ķīnā uzbūvēto dambju ietekmi ir arī zvejniekiem.
Mekongas gultne dabiski mainās divreiz gadā, tomēr līdz ar dambju celtniecību tā mainās ievērojami biežāk – pat reizi divās nedēļās.
Reizēm ūdens līmenis ir tik zems, ka krasti pārvēršas par smilšainām pludmalēm, kādu agrāk Zelta Kalnā nebija. Taču šad tad notiek tieši pretējais – rodas teju vai plūdi. Svārstības savos pētījumos novērojusi pētniece, ekoloģe Orinbana Tipsuna – piemēram, lietus periodā mitrums nav tik liels, cik būtu nepieciešams.
Arī zivju migrācija ir kavēta, stāsta vietējie zvejnieki. Abu apstākļu dēļ zvejnieku lomi sarūk. Arī pasaules lielākā upju zivs – gigantiskā kaķzivs sastopama retāk: agrāk tā bijusi 400 kilogramu smaga, tagad – 200. Svars sarucis, jo dambju dēļ tai grūti nārstot. Vīriem reizēm šķiet, ka arī pašas zivis visu pārmaiņu dēļ ir apjukušas. Gala iznākumā tās biežāk nekā citkārt slāpst. Visbeidzot, arī saimniecībā ūdeni izmantot ir grūtāk – ēdiena pagatavošanai ūdens ne vienmēr ir gana kvalitatīvāks.
Sainjabuli dambis – Laosas ceļš pretī „Dienvidaustrumāzijas baterijas” statusam
Zelta Kalna pieredze nav ekskluzīva. Ar līdzīgām problēmām saskaras tūkstošiem, varbūt pat desmitiem tūkstošu ciematu, kuru iedzīvotāji dzīvo pie Mekongas daudzās valstīs. Par nelaimi pastāv varbūtība, ka pārmaiņas kļūs vēl asākas un cilvēku dzīves kvalitāti ietekmējošākas. Laosā šobrīd top Sainjabuli dambis. 3,5 miljardu ASV dolāru (ap 3,13 miljardu eiro) vērtais infrastruktūras objekts jau ir uzcelts par 60%.
Vietējie bažījas, ka līdz ar šo dambi izzudīs vēl kāda zivju suga. Jau novērots, ka dažu agrāk sastaptu sugu vairs nav.
Sainjabuli dambis nebūt nav pēdējais, kas ir vienas vai otras Dienvidaustrumāzijas valsts valdības prātā. Netālu – turpat Laosā - top Don Sahuna dambis. Kopumā nākotnē uz Mekongas varētu būt 11 dambji, kas reiz tik vareno Āzijas Amazoni pilnībā padarīs par cilvēka gribai pakļautu straumi.
2007.gadā vienošanos par dambja celtniecību noslēdza Laosa, Taizeme un Kambodža. Dambis paredzēts 820 metrus garš un 32,6 metrus augsts un tajā būs divas ejas zivīm, lai tās varētu migrēt. Taizemei šajā projektā ir savas intereses. Pirmkārt, dambi ceļ taizemiešu būvnieki, otrkārt, kredītu ir devušas vairākas Taizemes bankas –„Bangkok Bank”, „Kasikorn Bank”, kā arī Taizemes valstij piederošā „Krung Thai Bank” un „Siam Commercial Bank”. Treškārt, kā norāda britu medijs „The Guardian”, daļu no Sainjabuli dambī iegūtās enerģijas izmantos Taizeme, kurā enerģijas patēriņš strauji pieaug. Turklāt Taizeme līdz 2021.gadam vēlas 25% patērētās enerģijas iegūt no atjaunojamajiem resursiem. Savas intereses ir arī Laosai, kas cer kļūt, kā raksta „The Guardian”, par „Dienvidaustrumāzijas bateriju”, tādējādi uzlabojot savu ekonomisko stāvokli.
Kļūs sliktāk, taču, cik slikti būs, – nezina neviens
Par to, ka ekoloģiskā situācija pēc Sainjabuli dambja uzcelšanas kļūs sliktāka, šķiet, nešaubās neviens: nedz ciematu iedzīvotāji, nedz, piemēram, Vjetnamas valdība un vides aizstāvji. Zelta Kalna iedzīvotāji stāsta, ka bija devušies protesta akcijā uz Mekongas upes vietā, kur Laosas pusē atrodas tās galvaspilsēta Vjentjana. Toreiz tur noticis Dienvidaustrumāzijas valstu līderu samits. Zvejnieki sēdējuši laivās uz Mekongas un protestējuši. Tāpat akcijas rīkotas pie to Taizemes banku ofisiem, kas atbalstīja dambja celtniecību. Zelta Kalna iedzīvotāji un ekoloģe Tipsuna apgalvo, ka Taizemes valdība noraida vides pētījumu, kas brīdina par Sainjabuli un Don Sahuna dambju bīstamību videi un iedzīvotājiem.
Taču Taizemes Augstākā administratīvā tiesa ir pieņēmusi Taizemes iedzīvotāju sūdzību pret valsti par to, ka viņi nav bijuši informēti par iespējamām sekām pēc dambju celtniecības. Tiesas lēmums vēl nav zināms.
Citos neieklausās arī Laosa, kur pastāv vienpartijas – Komunistiskās partijas - sistēma. Taizemieši stāta, ka Laosas zvejnieki arī cieš un cietīs, taču viņi pat neiziet protestos, jo režīms neļauj. Dusmīga ir Vjetnama. „The Guardian” atgādina, ka Vjetnama ir otra lielākā rīsu eksportētājvalsts pasaulē, turklāt valsts dienvidrietumu daļa, kas ietilpst Mekongas deltā, ir tik auglīga, ka nodrošina būtisku daļu pašu vjetnamiešu ēdināšanā.
Citiem vārdiem, dambji, kuri dienas gaismu ieraudzīs tuvākajos gados, varētu būt nopietns trieciens Vjetnamas ekonomikai, videi un cilvēku ikdienai.
Dusmīgi ir arī vides aizstāvji, jo, piemēram, būvniecības trokšņi var nogalināt netālu dzīvojošos delfīnus, kuri citur pasaulē upēs parasti nedzīvo, raksta britu medijs.
Arī pašā Laosā ir gaidāmas ekoloģiskas pārmaiņas. Piemēram, smiltis, ko upe nespēs iznest cauri dambim, paliks uz vietas, mainot ekosistēmu.
Taču līdz galam neviens nevar pateikt, kas notiks, kad dambji sāks strādāt. Zinātnieki gan aplēsuši, ka Mekongā jeb (tulkojot dažās no vietējām valodām) „upju mātē” - ir atrodama otra lielākā zivju daudzveidība upju vidū pasaulē pēc Amazones. Turklāt šī daudzveidība, visticamāk, joprojām pilnībā nav apzināta, jo vēl tagad tiek atklātas jaunas zivju sugas.
Raksts tapis sadarbībā ar organizāciju "Minority Rights Group".
