“Vasarā un pavasarī šeit ir tāda ļoti dīvaina smaka. Grūti staigāt. Ir gan mammas drosminieces, kas nāk elpot it kā svaigu gaisu, viņām šķiet, ka tas ir veselīgāk. Bet to diezgan apšaubu,” saka Mareta.
“Nezinu, cik tur ūdens ir tekošs, bet tajā ir ļoti liels dūņu slānis, dabiskie atkritumi. Tas jau ož vasarā izteikti, kad mēs te darbojamies, to var just. Ja tur nāk iekšā kaut kādi notekūdeņi, kas ir nedabīgie notekūdeņi un nāk no urbānās vides, tad viennozīmīgi tas nav labi. Bet vai tie nāk, es nevaru apgalvot,” saka Zaiga.
“Es īsti neesmu piefiksējis. Pa laikam jau šur tur smird pēc kaut kā, jā, tā varbūt ir vienkārši viena no vietām,” piebilst Gvido.
Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks Dāvis Ozoliņš klātienē novērtē situāciju: “Brīžiem var sajust, ka nāk no upes tā kā viļņi ar nepatīkamo aromātu, bet
tas iemesls noteikti ir organiskas izcelsmes vielas, kas rada šo smaku.
Šī upīte ir stipri pārveidota, tas arī ir vizuāli redzams – tā ir noteikti kaut kad taisnota, gultne ir regulēta. Un šai upei ir grūtības tikt galā ar to, kas tajā nonāk. Dabiskām upēm ir ļoti izteiktas pašattīrīšanās spējas: ar straumes palīdzību visas organiskās vielas, piemēram, arī dabiskās lapas no kokiem, viss tiek noārdīts ar mikroorganismu palīdzību, arī mehāniski straumei darbojoties. Regulētās upēs tas notiek ļoti lēni, sevišķi, ja tā ir maziņa.”
Arī Rīgas domē pēdējā laikā sūdzības par smakām no upītes neesot saņemtas. “Pēdējos gados tiešām neesam saņēmuši īpašas iedzīvotāju sūdzības, bet, atsaucoties uz jūsu sniegto informāciju, mūsu speciālisti apsekoja galvenokārt upītes izteces daļu. Un ziemas apstākļos nekādus notekūdeņu novadīšanas pazīmes nevarēja konstatēt,” stāsta Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe.
Apsekojot vairākus posmus 12 kilometru garajā upītē, pamanāms vairāk un iespaidīgāki atkritumi, piemēram, vecas automašīnas riepas. “Tādi atkritumi, kas jau ir vizuāli redzami, tie pārstrādājas ļoti lēni. Tos drīzāk vajadzētu mehāniski izvākt laukā. Bet tos, ko neredz ar aci, varbūt tie pat ir bīstamāki, jo to ietekmi nevar vizuāli novērtēt. Jā, ir nepieciešams veikt analīzes,” saka eksperts Dāvis Ozoliņš.
“Vides fakti” satiek blakus upītei dzīvojošo Maijas kundzi ar vīru Tālivaldi. Abi stāsta, ka piesārņojums tajā esot tik liels, ka ūdeni no tās neizmanto pat dārza laistīšanai: “Mēs to par sūdgrāvi saucam, sūdupīte. Tur visādas eļļas, un tas plūst. Tagad ziemā neredz, bet vasarā var redzēt, ka pa virsu tas šķidrums tāds tek. Tur jau citreiz tādi mēsli sasviesti, arī nogulsnējumi gar to malu. Sajaukts ar visādiem mēsliem un draņķiem kopā, tā kā kanalizācijas ūdens tīrais nav, kas nāk no dzīvokļiem un mājām atkritumi. Bet tas strautiņš, kur bomži ņem ūdeni dzeršanai, tas jau ir labs.”
“Šajā rajonā atrodas vairākas vasaras mājiņas, kuras visdrīzāk šobrīd netiek nemaz izmantotas, bet, iespējams, vasarā tur varētu būt, ka ir kāda sadzīves notekūdeņu novadīšana tieši upītē. Līdz ar to mēs arī plānojam, kad būs nedaudz siltāks laiks un nebūs sniega segas, apsekot šo teritoriju vēlreiz un pārliecināties, vai tiešām tur nav kādi pārkāpumi konstatējami,” sola domes pārstāve Evija Piņķe.
Tikmēr LU pētnieks iesaka skatīties, vai upītē neieplūst notekūdeņi: “Ja tās ir kanalizācijas caurules, drenu caurules, tās vietas konstatēt. Un tad būtu nepieciešams, ja atrod to potenciālo ietekmes vietu, kur šķiet, ka kaut kas nonāk vairāk nekā vajadzētu, būtu jāpaņem pirms un pēc ūdens ķīmijas paraugs.”
Būtisks faktors ir arī tas, ka Šmerļupīte ietek vienā no cilvēku iecienītajām peldvietām – Ķīšezerā. Lai noskaidrotu kaitējumu videi, “Vides fakti” ūdens paraugu nodod analīzēm.
