Slokas patversmē “Ķepa uz sirds” viņš viesojas bieži, arī kopā ar Latvijā pazīstamiem māksliniekiem, lai kopīgi palīdzētu meklēt mājas patversmes dzīvniekiem.
Patlaban Gints patversmes vadības stūri ir nodevis dēlam Oskaram, bet pats atgriezies tuvāk savai pamatprofesijai un stihijai – mežam.
Dzīvnieku draugs un glābējs Gints bijis, kopš sevi atceras. Slokas dzīvnieku patversmes izveidošanu viņš sauc par veiksmīgu apstākļu sakritību.
Pēc Ginta domām, līdzcilvēku attieksme pret dzīvnieku patversmēm, īpaši pēdējos gados, nereti ir visai negatīva. Cilvēkam, kurš šim darbam no sirds ir veltījis lielāko daļu sava laika, apzināties to ir ļoti nepatīkami.
Sākumā laukos Gints dzīvojis tikai vasarās, līdz beidzot nolēmis te palikt visu gadu.
Skaidrs kā diena, ka bez ķepām laukos iztikt nav iespējams, tādēļ no patversmes maz pamazām uz meža vidu pārvākušies septiņi suņi un četri kaķi.
Taču ar to vēl bijis par maz. Atkal sagadīšanās, bet no patversmes pie Ginta atceļojušas arī kazas.
Āža un kazu kompānija bija pamatlicēji Ginta lauksaimniecības dzīvnieku ganāmpulkam. Pamazām pievienojušās vistas, aitas, pīles un zosis. Gintu sarūgtina, ka mūsdienās lielākajā daļā viensētu nedzird gaiļa dziesmu. Arī tuvākie kaimiņi olas iegādāties nāk pie viņa. “Ir grūti uzturēt lauku sētu. (..) Bet, ja var. (..) Viensētas vairāk ir Latgales galā, šeit, Kurzemes pusē ir lielsaimniecības,” norāda Gints.
Lai arī darbi un ikdiena laukos savā veidā norūda, Gints tomēr nespēj pacelt roku pret dzīvnieku, kurš audzēts vienkārši iztikšanai. Pirms gada šī pīļu bariņa vietā staigājušas zosis.
Gints domā, ka viņa kuplā suņu saime noteikti ir iemesls tam, ka lapsas pat meža vidū viņa mājai met līkumu.
Melleram patīk visi dzīvnieki, tomēr visvairāk - suņi. Uz kaķiem ķepu sirdsdraugs bieži vien ir dusmīgs. Proti, ķirzakas, putniņi un pat zalktis ir kaķu medījumu sarakstā.
Strādādams mežā, Gints ļoti bieži ir liecinieks cilvēku neizprotamai nežēlībai pret dzīvniekiem.
Ķepu sirdsdrauga gadu gaitā gūtā pārliecība – cilvēkus, kuri nežēlīgi var izturēties pret dzīvniekiem, nekas nespēj mainīt. Vienīgais risinājums - ļoti bargi sodi un aizliegums turpmāk turēt dzīvniekus. “Mežā atstāj piesietu [suni]. Kā tu vari atstāt savu draugu… pat, ja tas nav tavs suns, zinot, ka viņš tur nedēļu badā mocīsies?” retoriski saka Gints, atzīstot, ka viņš vienkārši nesaprot šādu rīcību.
Ginta jaunākais dēls Jānis par dzīvniekiem pat zinot vairāk nekā viņš pats. Tētis smej, ka, bieži nākdams viņam līdzi uz darbu, puika dzīvnieku patversmē būtībā ir uzaudzis.
Laukos Jānim draugi ir gan suņu, gan kaķu, gan vistu vidū. Daudziem bērniem mūsdienās vairs nav iespējas būt tik tuvu dabai un dažādiem dzīvniekiem. Gints ir pārliecināts: ja vecāki ar savu piemēru bērnos ieaudzinātu mīlestību pret visu dzīvo, tad pasaulē noteikti būtu daudz mazāk nežēlības, nekā tās ir tagad.
