Izpleties 16 reizes
Slīteres Nacionālā parka vecākā daļa dibināta 1923.gadā kā Šlīteres dabas piemineklis. Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte zina stāstīt, ka sākotnēji šis dabas piemineklis bija ļoti mazs – aptuveni tūkstotis hektāru. Gandrīz gadsimta laikā parka platība ir 16 reizes palielinājusies.
Par tā vērtību runā iespaidīgi skaitļi: 29 Latvijā īpaši aizsargājami biotopi un 268 īpaši aizsargājamas sugas, 292 sugas, kas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.
“Sākotnēji tā galvenā vērtība, par ko visi runāja, bija īves un efejas. Tās ir retas sugas Latvijā, un Kurzemē ir analogi, bet tik izteikti kā Slīterē nebija. Mūsdienās mēs skatāmies citādāk uz šo teritoriju arī no ainaviskā viedokļa. Un daudzas citas sugas esam atklājuši daudzus gadus pēc dibināšanas.
Domāju – Slīteres lielā vērtība, ka es esam maz skarti no cilvēka saimnieciskās darbības. Šādu teritoriju Latvijā kļūst arvien mazāk,” stāsta Sāmīte.
DAP pārstāve, kā arī parka eksperts Vilnis Skuja Nacionālajā parkā dzīvojošos cilvēkus dala divās kategorijās: vietējie iedzīvotāji un vasarnieki, kuru attieksme pret dabas vērtībām mēdz atšķirties. Tomēr pēdējos piecos gados esot manāms, ka jaunie zemju īpašnieki dabas aizsardzības jautājumos mēdz būt ļoti atbalstoši.
“Viņi nāk ar sapratni, viņi sapratuši, kādā teritorijā iegādājušies zemi un grib būvēt. (..) Tas liecina par pārmaiņām sabiedrībā kopumā. Attieksme ir saprotošāka. Varbūt tāpēc, ka tiek stāstīts par šīm teritorijām,” skaidro Sāmīte.
Plašais ugunsgrēks – pat ieguvums
1992.gadā Slīteres Nacionālo parku skāra plašs ugunsgrēks. Tomēr Skuja skaidro, ka uguns dabas aizsargājamā teritorijā ir uztverama citādāk nekā mežsaimniecības industriālā teritorijā: “Dabai jau uguns ir tāda ierasta lieta. Tajā pašā laikā nevaram laist visur uguni un [domāt, ka] iegūsim lielās dabas vērtības. Ainaviskas dabas vērtības ar uguni, protams, zaudējam. Bet dabā vienmēr ir tā –
uguns pati par sevi neko īpaši ļaunu dabai nevar nodarīt. Tajā pašā laikā nekontrolēta uguns ir nepatīkama ar to, ka sadeg kādas vērtības, ko mēs negribam zaudēt.”
Turklāt Sāmīte papildina, sakot – Nacionālais parks bija pat ieguvējs, jo palielinājusies dabas daudzveidība, ienākušas sugas, kuras pirms tam tur nav redzētas. “Brīžiem man tas ir prātam neaptverami, ka kaut kādi vaboļi var atlidot no Zviedrijas, sajūtot ar saviem sensoriem dūmu smaku… nezinu, kādā veidā atceļot līdz Slīterei,” piebilst DAP pārstāve.
Turklāt būtiski, ka pēc ugunsgrēka teritorija nav mākslīgi apstādīta, bet atstāta dabiskai attīstībai. Sāmīte paredz, ka gaidāmas asas diskusijas pēc meža un purva degšanas Valdgales pagastā un tam var būt nozīmīga Slīteres pieredze.
Trūkst pētījumu
Taujāti par nepieciešamo atbalstu no valsts, Sāmīte norāda uz nepieciešamību pēc mūsdienu pētījumiem. “Jā, mēs skaitām dabu. Saskaitīsim. Bet jautājums, ko mēs darām pēc tam, kā mēs saimniekojam. Tagad veicam virkni biotopu kopšanu, bet ļoti prasītos sekot tam, vai tas, ko mēs darām, aizvedīs mūs uz pareizo mērķi vai galīgi aplami,” viņa skaidroja.
Tāpēc pašlaik vairāk sanāk balstīties uz Eiropas pieredzi. Viņa arī atklāja, ka padomju laikā tika izmantota neiejaukšanās metode, savukārt mūsdienās ir cita nostāja.
Nepieciešamībai pēc zinātniski praktiskās pētniecības piekrīt arī Skuja:
“Ir labi saskaitīt un zināt, kas tur ir, bet varbūt vēl svarīgāk zināt, kā tie organismi jūtas, un lai mēs viņiem varam radīt iespējami labākus apstākļus.”
