Skaistie laputu ienaidnieki – mārītes – dodas ziemas miegā

Nozīmīgie laputu ienaidnieki mārītes rudenī, sasniegušas pieauguša īpatņa stadiju, dodas pārziemot. Bieži vien šie dzīvnieki ziemošanai sapulcējas vairāki vai pat daudzi vienkop, nereti veicot itin tālus lidojumus līdz atbilstošām vietām.

Mārīšu dzimta pieder vaboļu kārtai. Latvijā konstatētas apmēram sešdesmit šīs dzimtas kukaiņu sugas. Vispārpazīstamas mārītes ar to, ka viņu segspārni parasti ir uzkrītošā krāsā, visbiežāk – sarkanbrūni, brūni vai dzelteni. Šī krāsa - atbaidošā jeb brīdinošā krāsa - vēsta kukaiņēdājiem, ka mārītes ir negaršīgas. Prāvāki plēsīgie kukaiņi, arī vardes un ķirzakas un pat vairākums putnu patiešām ļoti reti izmanto barībā mārītes, jo tām apdraudējuma gadījumā kāju locītavu vietās no ķermeņa izdalās dzeltens, smirdīgs šķidrums.

Mārītes ir ne tikai brūnas vai dzeltenas, turklāt, izrotātas ar melniem, apaļiem plankumiem (kā visbiežāk pierasts redzēt), bet dažādas. Viņas ir arī, teiksim, melnas ar sarkaniem plankumiem. Kā kurš kukainis krāsots un kā punktēts – tas atkarīgs no sugas.

Lai kāds būtu mārīšu virspuses rotājums, viņas izskatās miermīlīgas. Taču bezmaz visu šo vabolīšu sugu miermīlīgums ir maldinošs, miermīlīgs ir vien viņu izskats. Patiesībā gandrīz visu sugu mārītes ir īsteni plēsēji. Gan vairākums pieaugušo vaboļu, gan sugu vairākuma kāpuri pārtiek galvenokārt no nelieliem, samērā mazkustīgiem un mīkstiem posmkājiem, pirmkārt, no kukaiņiem, pārsvarā, kā zinām, - laputīm. Upurus ēd alkatīgi. Lai gan - tad, ja nekā piemērota nav, gaļas vietā var īslaicīgi izlīdzēties ar ziedputekšņiem. Šīs vabolītes labprāt pamielojas arī ar augu sulu.

Tomēr botāniskas izcelsmes barība ir tikai papildēdiens, jo mārīšu dzimtā ietilpst galvenokārt plēsīgi insekti. Taču ir arī daži īsteni augēdāji un sēņēdāji. Latvijas faunā no tipiskiem augēdājiem sastopamas bezpunktu mārīte un biešu mārīte. Pazīstamākā un uzkrītošākā (bet ne vienīgā) sēņu ēdāja ir melndzeltenā sēņmārīte.

Mārīšu sugām piešķirtie latviskie nosaukumi (tāpat kā to latīniskie jeb zinātniskie nosaukumi) ļoti bieži saistīti ar vabolīšu muguras raksturīgo rotājumu, lielākoties, ar punktu skaitu uz tās. Tomēr ne jau visām mārītēm uz muguras jeb segspārniem atrodas punkti. Tas taču pašsaprotami, ka tā saucamajai bezpunktu mārītei vispār nav punktu. Tiesa, jāpiebilst, bezpunktu mārīte nav vienīgā mārīte bez punktiem. Toties – loģiski, ka tā saucamajai piecpunktu mārītei ir pieci punkti, desmitplankumu mārītei ir desmit plankumi, trīspadsmitpunktu mārītei ir trīspadsmit punkti, četrpadsmitplankumu mārītei ir četrpadsmit plankumi, septiņpadsmitplankumu mārītei ir septiņpadsmit plankumi, … Un tā tālāk.

Prāvākā no pie mums sastopamajām mārītēm ir acainā mārīte. Ne vien liela, bet arī glīta! Arī rakstainā mārīte ir itin glīta, turklāt, netipiski plankumota. To pašu var sacīt par iezīmēto mārīti. 

Mārītes mājo dažādās vietās, tomēr siltajā sezonā šie kukaiņi uzturas galvenokārt tur, kur viegli pieejami barības objekti.

Cilvēku acīs no Latvijas ārēs mītošajām mārītēm visbiežāk trāpās septiņpunktu mārīte.

Ļoti bieži ieraugāma arī piecpunktu mārīte. Tāpat pie parastajām (ja tā var teikt) pieskaitāma divpunktu mārīte, kas ir Latvijas Nacionālais kukainis.

Ja pārziemošanai mārītes izvēlas kompāniju, tad siltajā sezonā tās savā būtībā ir vientuļnieces. Protams, izņemot pārošanās periodu. Tas gan nenozīmē, ka pārējā laikā viņas cita no citas vairās.

Šo kukaiņu pārošanās perioda laiks un ilgums atkarīgs no sugas. Kad mātītēs nobriest oliņas, tās tiek dētas uz tiem augiem, kas potenciāli nodrošinās pēcnācējus ar piemērotu barību, pirmkārt, ar laputīm. Mārītes dēj dzeltenas oliņas porcijās. To skaits katrā dējumā – desmitos rēķināms. Dažai sugai viena sieviešu dzimuma mārīte sezonā kopumā var radīt simtiem oliņu.

Pēc dažām dienām izšķiļas nelieli kāpuri – ēdelīgi radījumi. Tie čakli meklē mīkstu barību. Plēsīgo mārīšu kāpuri, tāpat kā vecāki, pārtiek galvenokārt no citu sugu kukaiņiem (pirmkārt, laputīm), viņi ēd arī citu kukaiņu oliņas un nevairās kanibālisma (notiesā mazākus mārīšu kāpurus, oliņas). Šie kukaiņu bērni negausīgi ēd, aug, attīstās, attīstības procesa laikā vairākas reizes maina apvalku, līdz beidzot piestiprinās kādai lapai vai citai virsmai un iekūņojas.

Kā zināms, kukaiņa kūniņas iekšienē notiek sarežģīti bioķīmiskie procesi. Mārītes kūniņas attīstības ilgums atkarīgs no sugas un, protams, mikrovides apstākļiem.

No kūniņas izlobās sākumā mīksta, toties koši krāsota mārīte imago stadijā. Tās ķermenis drīz vien sacietē, bet krāsojuma košums pamazām, palēnām izblāvo - jo ilgāk dzīvojis kukainis, jo mazāk spilgti un vairāk nobružāti ir viņa spārni.

Pieaugušo mārīšu dzīves ilgums svārstās no dažiem mēnešiem līdz pāris gadiem. Gadā atkarībā no sugas var attīstīties viena divas paaudzes.

 

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt