Tagad – ziemā – mūsu platuma grādos ligzdojošās lakstīgalas, būdamas gājputni, atrodas ziemošanas vietās, konkrēti, Āfrikā.
No siltajām zemēm Latvijā viņas pavasaros atgriežas samērā vēlu – aprīļa nogalē, maijā, kad jau krietni salapojuši kokaugi un netrūkst barības.
Šie lidoņi pie mums apmetas uz dzīvi galvenokārt biezās audzēs – ēnainās vietās mežos, krūmājos, arī aizaugušos parkos, kapos.
Ļoti viņām patīk lazdāji. Parasti lakstīgalas izraugās teritorijas ūdeņu tuvumā.
Lakstīgala – mušķērāju dzimtai piederīga suga. Šī dzīvnieka ārieni īsumā var raksturot tā: brūnpelēks, nedaudz padrukns, neliels, neuzkrītošs putns. Ja "neuzkrītošs", tātad – vizuāli neievērojams. Toties lakstīgalas dziesma – ļoti uzkrītoša, zīmīga, burtiski "duras ausīs".
Lakstīgala – nepārspējams dziedātājputns! Latviski viņas burvīgajai dziesmai piešķirts īpašs nosaukums – pogošana. Klusā laikā tā skan tālu, tālu...
Šīs sugas putnu tēviņi pavasarī sāk pogot drīz vien pēc atgriešanās no siltajām zemēm. Visbiežāk viņu melodiskās balsis saklausāmas maijā, jūnijā. Lielākoties tās skan vakaros un naktīs, taču reizēm izdzirdamas arī gaišajā diennakts posmā.
Kad dziesmu intensīvas skandēšanas periods beidzas, skaidrs, ka lakstīgalām ir sācies mazuļu lološanas laiks. Lakstīgalas barojas (un arī savus bērnus baro) ar kukaiņiem, taču ne tikai ar kukaiņiem. Viņas ēd dažādus bezmugurkaulniekus, retumis paknābā pat kāda auga auglīti, tomēr insekti lakstīgalu ēdienkartē neapšaubāmi dominē.
