Līgatnē apskatāmie lielie susuri ir pēcteči pirms dažiem gadiem Gaujas Nacionālajā parkā atrastajiem bez mātes palikušajiem susuriem, stāstīja LDT vadītāja Inta Lange.
Susuri ir nakts dzīvnieki, tāpēc dabā tie ir aktīvi galvenokārt krēslas un nakts stundās, tomēr Līgatnē tie manāmi rosoties arī pa dienu. LDT zvērkopji ir ievērojuši, ka susuriem ir interese par pasniegto barību, tāpēc tie mēdz atstāt migas un rosīties arī dienas gaišajā laikā un apmeklētājiem ir labi redzami.
Lielos susurus mēdz dēvēt arī par gulētājžurkām vai dižsusuriem, tie ir vidēja lieluma vāverveidīgie grauzēji ar īsām kājām un kuplu asti. Dabiskā dzīves vide lielajiem susuriem ir veci platlapju meži upju ielejās, kuros ir daudz dobumainu koku. Lielie susuri lielāko daļu gada – apmēram septiņus līdz deviņus mēnešus pavada miegā. Ziemas guļā tie dodas salīdzinoši agri - oktobrī - un pavasarī mostas vien maijā.
Gada aktīvo periodu susuri pavada, veikli kāpelējot un lēkājot pa koku stumbriem un zariem, meklējot gardākos kumosus, ko likt uz kārā zoba. Dižsusuru barības bāzi galvenokārt veido augu izcelsmes barība - dažādas sēklas, ogas un augļi, rieksti, zīles, sēnes, jaunie dzinumi, pumpuri, lapas un miza. Reizēm tie mēdz mieloties arī ar dzīvnieku izcelsmes barību, ko galvenokārt veido bezmugurkaulnieki un kukaiņi.
Latvijas teritorijā mīt četras susuru sugas: lielais, meža, dārza un mazais susuris. No četrām Latvijā sastopamajām susuru sugām lielais susuris atšķiras ar lielāku izmēru un sudrabaini pelēku apmatojumu. Visas Latvijā sastopamo susuru sugas ir iekļautas aizsargājamo sugu sarakstā.
Latvijas savvaļā lielie susuri mīt Gaujas ielejā pie Siguldas, kā arī Daugavas ielejā pie Skrīveriem. Latvijā mitinās vēl trīs no piecām Eiropā sastopamajām susuru sugām: dārza susuris, meža susuris un mazais jeb lazdu susuris. Tāpat kā daudzviet Eiropā, arī Latvijā visas susuru sugas ir aizsargājamas.
