Sekas kukaiņu izzušanai ir neparedzamas. Saruna ar entomologu Uģi Piterānu

Kāpēc izmirst bites, un kas notiks, ja tās pazudīs pavisam? Kuri kukaiņi ir kaitēkļi, un kāpēc Latvijā ir tik daudz mizgraužu? Vai ir kāda jēga no ērcēm, un kāpēc labāk atpūsties nevis pļaut mauriņu? Kāpēc kukaiņu sugu nosaukumi mēdz būt tik savādi? Podkāsta “Zaļgalvis” 9. sērijā Evas Johansones un Rvīna Vardes virtuālajā “viesistabā” uz šiem un citiem jautājumiem atbild entomologs Uģis Piterāns.

ĪSUMĀ:

 

Uģis Piterāns ir biologs jau trešajā paaudzē un, kā atzīst pats, izvēle kļūt par entomologu bijusi likumsakarīga. “Jau no bērna kājas staigāju līdzi tēvam, kurš arī ir kukaiņu pētnieks. Skolā biju meža dīvainītis, kurš skatās kukaiņus, bet, kad bija jāstājas universitātē, biju viens no dažiem savā klasē, kurš tiešām zināja, ko grib darīt. Man tas likās dabiski un interesanti, un tā tas ir turpinājies līdz pat šodienai,” stāsta Uģis.

Tagad entomologa studijās un pētniecības darbā gūtās zināšanas noder gan pētot un aprakstot kukaiņus, gan palīdzot ielūkoties aizraujošajā mikropasaulē arī citiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kuri atraduši nezināmu kukaini, sociālajos medijos regulāri lūdz Uģim to atpazīt. Kā atzīst Uģis, cilvēku interese ir tik liela, ka pārsniedz viņa varēšanu.

“Biologiem ir sauklis “Mūsu ir maz, bet mēs esam lieli”. Kukaiņu pētnieku ir vēl mazāk: no vecākās paaudzes ir Voldemārs Spuņģis, vēl vairāki entomologi ir Daugavpilī. Lai gan atbildēt uz daudzajiem jautājumiem sociālajos medijos mēdz būt apgrūtinoši, man gribētos iesaistīties vēl vairāk. Tajā pašā laikā saprotu, ka stundu skaits dienā ir ierobežots un visam laika nepietiek,” atzīst Uģis.

Vajadzīgie “kaitēkļi”

Uģis arī uzsver – izglītojošais darbs ar sabiedrību ir nepieciešams, jo zināšanu trūkums par kukaiņiem var pavisam tieši ietekmēt cilvēku dzīvi. Piemēram, dārznieku vidū izplatīts ir mīts, ka visi dārzos sastopamie kukaiņi ir kaitēkļi.

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.

Podkāsta formātā:

“Piesekojot dažādām dārznieku grupām feisbukā, rodas sajūta, ka dārzam jābūt sterilam – ikviena dzīvā radība, kas ienāk dārzā, tiek uzskatīta par potenciālo draudu, no kura jātiek vaļā. Patiesībā tiešām bīstamu kukaiņu dārzā ir maz un sterilitāte tur nav vajadzīga. Tieši otrādi – ja kāds kaitēklis dārzā ieradīsies, sterilitātes dēļ tas varēs savairoties lielā daudzumā, jo dārzā nebūs palicis neviena kukaiņa, kas to ēstu. Ja mēs veidojam dārzu daudzveidīgāku – tādu, kur var paslēpties arī derīgie kukaiņi – jebkuram kaitēklim būs grūtāk savairoties,” stāsta Uģis.

Bet kā ar mežsaimnieku biedu, bēdīgi slaveno mizgrauzi – vai arī tas nav kaitēklis? Kā norāda Uģis, vārds “kaitēklis” kukaiņu pētniekiem nemaz nepatīk: “Jebkurš kukainis, kurš dzīvo dabā, par kaitēkli kļūst tad, kad tā intereses krustojas ar cilvēka interesēm. Mizgrauzis ir normāla parādība dabā, bet brīdī, kad tas ieviešas mežā, ko noskatījis mežsaimnieks, rodas zaudējumi.”

Kā norāda Uģis, pie vainas ir arī klimata pārmaiņas. “Latvijā ir daudz mizgraužu sugu, bet lielākais postītājs ir egļu astoņzobu mizgrauzis. Vasaras kļūst arvien karstākas un mizgrauži spēj izaudzināt vairāk pēcnācēju nekā agrāk, tāpēc postījumu ir vairāk. Pret to nav vienkārši cīnīties un jāpieņem fakts, ka tā būs arī nākotnē. Mežsaimniekiem varu ieteikt lēnām pārorientēt savu saimniecību uz to, ka egļu monokultūras ir augsta riska ieguldījums nākotnē – kādā brīdī var atnākt mizgrauzis un to pabojāt.”

Neparastie kukaiņu vārdi

Neizvēlīgais austiņsmeceris, postošā varrērce, grubuļainais nevienādmizgrauzis – tie ir tikai daži no simtiem kukaiņu sugu nosaukumu, kas sastopami Latvijā. Kā entomologi izvēlas vārdu jaunai kukaiņu sugai un kāpēc šie vārdi nereti šķiet savādi?

“Mēs, pētnieki, sugu latviskos nosaukumus bieži vien pat neizmantojam, bet sazināmies svešvalodās un lietojam sugu zinātniskos nosaukumus, kas cēlušies no latīņu un grieķu valodas.

Savukārt, ja par kukaini grib pastāstīt plašākai sabiedrībai, tam vajag dot latvisko nosaukumu. Daudziem no tiem ir dziļāka vēsture – daži ir doti jau pagājušā gadsimta sākumā un ir pieņemts tos nemainīt,” stāsta Uģis, norādot – daudzie un neparastie nosaukumi tikai liecina par Latvijas dabas daudzveidību.

“Tauriņu nosaukumos bieži vien ir saliktenis uz salikteņa, kas veido ļoti garus mežģus, piemēram, iepelēkais šaurspārnu sprīžmetis, taču ar tiem ir jāsadzīvo. Ir jāpieņem fakts, ka Latvijā ir trīsarpus tūkstoši vaboļu sugu un divarpus tūkstoši tauriņu, no kuriem daļa ir nespeciālistam neatšķirami. Kā citādi iedot tiem raksturojošo nosaukumu? Mazā melnā vabolīte, vēl mazākā melnā vabolīte? Tas nav viegli, tāpēc es apbrīnoju somus, kas, piemēram, katrai blaktij iedevuši savu nosaukumu. Iespējams, tur ir kāds filoloģisks aspekts, kura dēļ somu valodā to izdarīt ir vieglāk nekā latviešu,” min Uģis.

Neparedzamas sekas

Runājot par kukaiņu daudzveidības samazināšanos nereti izskan apgalvojums, ka agrāk mašīnu vējstikli bijuši kā noklāti ar mirušiem kukaiņiem, taču tagad šāda parādība esot retums. Vai ir pamats bažām par kukaiņu masveida izmiršanu? “Es gribētu teikt, ka Latvijā mēs joprojām esam labā situācijā. Šie pētījumi nenāk no Latvijas, bet no Rietumeiropas valstīm, kur ir plaši izplatīta un attīstīta intensīvā lauksaimniecība.

Tie mežu pudurīši, kas palikuši Vācijā, ir samērā necili, salīdzinot ar Latvijas mežiem. Latvijā mēs varam lepoties ar pietiekami lielu kukaiņu daudzveidību, taču tendences ir līdzīgas kā Rietumeiropā.

Mēs ejam viņu pēdās, tikai ar nelielu nobīdi. Mēs, pētnieki un dabas aizsardzības entuziasti, uztraucamies, ka ar laiku, pēc 50–60 gadiem, būsim turpat, kaut gan šobrīd mums ir visas iespējas šo procesu ietekmēt,” uzsver Uģis.

Dabas aizstāvji gan Latvijā, gan citur pasaulē ceļ trauksmi arī par bitēm, kas cieš no lauksaimniecībā izmantotajiem pesticīdiem. “Parasti ar bitēm saprot medus jeb mājas bites, kas dzīvo stropos un no cilvēku viedokļa ir viens no derīgākajiem kukaiņiem, taču ir vēl daudz citu bišu un bišveidīgo kukaiņu sugu – vairāk nekā 300, un tieši par tām vajadzētu uztraukties visvairāk. Ar mājas biti nekas nenotiks, cilvēks par viņu parūpēsies, taču, ja par savvaļas bitēm neviens nepadomās, tās var pamazām izzust un pēc 50 gadiem varam attapties, ka ir sugas, ko neesam redzējuši jau gadu desmitiem,” brīdina Uģis.

Kukaiņu daudzveidības samazināšanās nav tikai entomologu uzmanības lokā – ar laiku tā var tieši skart ikvienu.

“Sekas ir neprognozējamas un tieši tas, iespējams, ir visbīstamākais aspekts – kādā brīdī savvaļas bišu sugu iztrūkums var būt pārāk liels un izjaukt dabiskos procesus. Tā ir spēlēšanās ar nezināmo un, mums nemanot, var sākties ķēdes reakcija, piemēram, izzust augu sugas. Taču šobrīd neviens nevar pateikt, tieši kādas sekas un zaudējumus tas nesīs,” uzsver Uģis.

Ērces – dabas sastāvdaļa

Runājot par dabas daudzveidības saglabāšanu, Uģis atzīst, ka ir pesimists: “Es nedomāju, ka mēs varam kaut ko mainīt vai izglābt. Pienākuma pēc es saku, ka vajag kaut ko mainīt, bet ticu, ka mēs iesim to pašu ceļu, ko Eiropa un kāpsim uz tiem pašiem grābekļiem.”

Tai pašā laikā arvien lielāku popularitāti gūst dabai draudzīgas iniciatīvas, piemēram, atstāt mauriņā nenopļautu daļu, kur apmesties kukaiņiem, vai iekopt tā saucamās urbānās bišu dravas pilsētās. Vai šādi soļi ir vērtīgi ne tikai izglītojošā, bet arī praktiskā ziņā?

“Kad ārpus pilsētas ir tikai rapšu lauki un nekas cits, arī pilsētas var kļūt par nozīmīgu glābiņu daudzām kukaiņu sugām, tai skaitā dažādām bitēm – ne tikai mājas bitēm, bet arī citām sugām.

Kāds Vācijas pilsētiņā veikts pētījums parādīja, ka tās robežās savvaļas bišu daudzveidība ir daudz lielāka nekā dažus kilometrus ārpus pilsētas, kur atrodas tikai lauksaimniecības zemes. Svarīgi, ka arī pilsētas zaļā zona ir daudzveidīga, ne tikai mauriņi, kas tiek pļauti četrreiz nedēļā. Bieži vien tā ir lieka resursu tērēšana. Tā vietā var ļaut zālei paaugties, kaut vai pleķīšiem. Tas būs labi kukaiņiem.”

Taču kā ar ērcēm, kas bieži tiek piesauktas kā pretarguments zālāju atstāšanai savā vaļā? “Jā, iespējams zālē sāks dzīvot ērces, bet arī tā ir Latvijas dabas sastāvdaļa. Man patīk salīdzinājums ar Austrāliju – ja jau tur cilvēki spēj sadzīvot ar indīgām čūskām, vardēm un sazin vēl kādiem lopiem, kas grib nodarīt pāri, mums Latvijā jāsadzīvo tikai ar ērcēm. Domāju, ka mēs to varam diezgan labi izdarīt,” smejas Uģis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt