MK noteikumos teikts, ka suns jāved vismaz 30 minūšu ilgā pastaigā ne retāk kā reizi diennaktī, bet kaķim vismaz divas reizes dienā jāsatiek cilvēks. Dzīvniekiem, kuri dzīvo akvārijos, voljēros vai būros, noteikti mītnes izmēri un gaisa vai ūdens temperatūra.
Ar zoodārza dzīvniekiem ir citādi. „Latvijā šādi noteikumi izstrādāti nav, tāpēc Rīgas zoodārzs vadās pēc Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijas izstrādātajām turēšanas vadlīnijām. Tās ir izstrādātas, balstoties uz pieredzi, ņemot vērā prakses piemērus dzīvnieku turēšanai," stāsta Rīgas zooloģiskā dārza filiāles „Cīruļi” vadītājs Arnis Bergmanis.
Noteikts, ka ikvienai dzīvnieku sugai nepieciešami tās dabiskajai videi tuvināti apstākļi. Piemēram, lapsām būtu nepieciešama vieta, kur pakāpelēties, parakt un iedzert svaigu ūdeni.
Nebrīves apstākļi, protams, nav salīdzināmi ar dzīvi savvaļā. Piemēram, lauvām un tīģeriem savvaļā ir ap 18 000 reižu lielāka teritorija, bet polārajam lācim pat miljons reižu vairāk platības nekā zoodārzā, taču šādu teritoriju nevar piedāvāt pat labākie zoodārzi pasaulē.
“Šeit „Cīruļos”, ja mums lapsām bija vissliktākais dzīvoklis, tad tika jaunā vidē un bija labi. Bet tad diemžēl nācās dalīt lūšu puikas nost, un lapsas dabūja iet atpakaļ uz savu veco dzīvokli. Nu, tāda ir dzīve - kādas mums ir naudas un kādas mums ir iespējas, tā mēs dzīvojam un strādājam,” stāsta Bergmanis.
Tieši to apstiprina dabas pētnieks Māris Olte – platības zoodārzos ir atbilstošas tam, kādas ir iespējas un naudas resursi: “Un tā atļaušanās ir adekvāta tam, cik lielā mērā mēs spējam pierādīt, cik mums vajag lielākus vai mazākus zoodārzus. Es viņus neuztveru kā dzīvniekus, par kuriem vajadzētu uztraukties. Protams, būtu stulbi turēt nīlzirgus kaut kādos četros kvadrātmetros, tas būtu vienkārši mokoši, bet noteikt kaut kādus procentus, kvadrātmetrus – tas nozīmē kādam iebāzt galvu spīlēs. Nevajag to darīt intuitīvi, ļaujiet uzticēties profesionāļiem, es tagad nevaru iedomāties – cik, kur, kāpēc un cik daudz.”
Bergmanis atzīst, ka naudas trūkuma dēļ “Cīruļi” “neplēšas” pēc siltzemju dzīvniekiem un aprūpē tos, kas ir pašlaik zoodārzā. Runājot par mājvietu lapsām, Bergmanis atzīst, ka apstākļi varētu būt labāki, bet risinājums tiek meklēts: “Laika gaitā skatīsimies un tad jau tas varēs atrisināties. Viņām ir šaurāks un viņas ir tuvu apmeklētajiem, tie ir tādi mīnuss faktori. Nav jau tā, ka tie ir slikti apstākļi, bet tie varētu būt labāki.”
Latvijas likumdošanā ir teikts – „Zooloģiskajam dārzam ir pienākums radīt katrai dzīvnieku sugai tās dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt dzīvnieka fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.[..]”
nevalstiskās organizācijas „Dzīvnieku brīvība" vadītājs Aivars Andersons uzskata, ka precīzi pateikt, ko dzīvniekiem vajag, ir grūti: "Droši vien, ka var skatīties uz šo jautājumu no otras puses – kā var zināt, ka dzīvniekam ir slikti. To tiešām var zināt, apskatoties uz dzīvnieku, kā viņi uzvedas. Vai viņi neveic kādas stereotipiskas darbības, vai nav pārlieku pasīvi, varbūt citreiz ir aptaukošanās. Tādas lietas nepieredzējušam cilvēkam uz pirmo acs uzmetienu ir grūti pamanīt, bet, ja ieskatās, var diezgan daudz saprast."
Zoodārzu misija ir sniegt ieskatu dzīvnieku pasaulē, palīdzēt pētīt un saglabāt sugas, kā arī iestāties par dzīvnieku saudzēšanu un dabiskās dzīves vides uzturēšanu. Taču šie mērķi ir pakārtoti naudas daudzumam.
