„Tas ir mūsu darbinieks, kas skatās un biedē, galvenokārt putnus visādus,” Latgales zoodārza vadītājs Mihails Pupiņš vispirms iepazīstina ar suni Riku un tad ved pie sargātajiem dārgumiem - Eiropas purva bruņurupučiem.
Tie, kas izdzīvos dabā, baidās no cilvēkiem, „tas ir labi, ka viņi ir tik bailīgi, mēs speciāli viņus nebarojam no rokām, lai viņi zinātu, ka cilvēks ir ienaidnieks, lai tie neietu pie cilvēka, ja jūs viņus satiktu dabā,” stāsta Pupiņš.
Šie purva bruņurupuči pagaidām vēl mīt āra baseinā Daugavpils novadā Kalkūnes pagastā, kādā slepenā vietā. Taču, cerams, jau pavisam drīz, kad būs siltāks, viņus laidīs savvaļā.
„Mēs plānosim, ka tik tikko sāksies tuvākās siltās dieniņas, jau otrajā trešajā dieniņā izlaidīsim svinīgi pirmos purva bruņurupucēnus, kuriem ir svarīgs un nopietns uzdevums - atjaunot pirmo no bruņurupuču populācijām. Un vieta ir visai tuvu robežai, jo mūsu Latvijas bruņurupučiem ir ļoti svarīgi, lai būtu kontakti starp mūsu bruņurupučiem un tiem, kuriem ir stiprākas populācijas - Baltkrievijas un Lietuvas,” skaidro biologs.
Lai atjaunotu Latvijas dabā purva bruņurupuci un vēl divas retas sugas, 2010.gadā tika uzsākts Eiropas Savienības LIFE projekts „HerpetoLatvia”. Mihails Pupiņš un viņa sieva bioloģe Aija Pupiņa kopumā zookultūrā izauklējuši vairāk nekā simtu bruņurupuču, kas izšķīlās no olām. No tiem dabā drīzumā tiks laisti četrdesmit dzīvnieki.
„Vispār trīs būs pieauguši dzīvnieciņi, kas jau dēj olas. Pāri par desmit (gadiem) ir mūsu pirmajam. Pārējie būs četru līdz sešu gadu vecumā. Tādi diezgan nopietni, lieli jau, plaukstas lielumā,” saka Pupiņš.
Bruņurupučus plānots izlaist Baltkrievijas pierobežā Silenes dabas parkā īpaši sagatavotās ūdenstilpēs, stāsta Aija Pupiņa.
„Viņi vienkārši migrēs un meklēs ūdenstilpes, kas viņiem vairāk patiks, bet mēs pacentāmies un Silenē izveidojām ūdenstilpes, kas viņiem varētu patikt, tāpēc mēs pacentāmies, lai viņi nekur neaizietu, lai viņi paliktu tur, kur viņiem piedāvājam. Tad redzēs, tas nekas, ka viņi migrēs, nevar likt viņiem dzīvot vienā vietā. Bet mēs laidīsim diezgan daudz un cerēsim, ka viņi paliks tur, kur mēs viņiem piedāvājām,” saka Aija Pupiņa.
Atbilstoša vide purva bruņurupucim ir ļoti svarīga, jo viens no tā izzušanas iemesliem Latvijā bija meliorācija.
Dabā izlaistajiem purva bruņurupučiem, iespējams, nāksies saskarties ar dažādām briesmām, piemēram, plēsējiem. Iespējams, par dzīvesvietu un barību viņiem nāksies arī cīnīties ar sīviem konkurentiem - sarkanausu bruņurupučiem, no Amerikas ievestu sugu. Kad šie dzīvnieki apnikuši saviem saimniekiem, tie nereti tiek palaisti savvaļā vai nonāk zoodārzā.
„Pēdējā gada laikā, 2013.gadā nonāca 23 sarkanausu bruņurupuči. Un, ja tā paskatās atpakaļ, līdz 2008.gadam, saskaitot kopā, sanāk vairāk nekā simts,” saka Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāve Laura Līdaka. Viņa stāsta - labi, ka cilvēki ir tik apzinīgi, ka sarkanausu bruņurupučus nogādā zoodārzā, bet daļa dzīvnieku atrasta, piemēram, pagalmā vai atkritumu urnā.
Arī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes lektors Andris Čeirāns atzīst, ka Latvijas dabā sarkanausu bruņurupučus var novērot diezgan regulāri.
„Taču izskatās, ka, par laimi, Latvijā viņi vismaz nevairojas dabā, jo Latvijas klimatiskie apstākļi viņiem varētu būt pārāk vēsi. Bet, ja viņš dzīvo vietās, kur varētu dzīvot arī purva bruņurupucis, tad viņš ir arī attiecīgi konkurents. Sarkanausu bruņurupucis var būt arī dažādu slimību pārnēsātājs, piemēram, salmonelozes pārnēsātājs,” stāsta Čeirāns.
Latvijas Sarkanajā grāmatā purva bruņurupucis ierakstīts kā Latvijā izmirusi suga, tomēr vai ik gadu ienāk ziņas par Latvijā manītiem īpatņiem, piemēram, šogad arī no Demenes pagasta.
Taču, kā purva bruņurupucim izdosies atgūt savas pozīcijas Latvijā, rādīs laiks. Šis dzīvnieks ir ļoti pacietīgs, un var pat gadu desmitiem vienatnē gaidīt, kad parādīsies otra pusīte. Ģimenes ligzdu viņi var vīt arī, piemēram, sešdesmit gadu vecumā.
Vēl jāpiebilst, ka, ieraugot jebkādus bruņurupučus, biologs Mihails Pupiņš aicina uzreiz, turpat no meža vai purva, viņam ziņot pa tālruni 29621191.
