“Cīruļu” vadītājs Arnis Bergmanis stāsta, kā Ķoniņš ticis pie sava vārda: “Vilkam jau ir jāliek stiprs vārds, neliksi jau kaut kādu Reksi. Ķoniņš nāk no Vandzenes mežiem. Tur kādreiz dzīvoja senie kuršu valdnieki, kas no šejienes pārgāja uz turieni. Un, ja senie kurši, tad Ķoniņš.”
Vilcēns atrast grāvī, ko tīrījuši mežstrādnieki. “Izjaukuši vilku pārvietošanās vietu, kad vilcene pārvieto migu, un tas viens bija palicis grāvī, zālē un iepinies tur,” zina stāstīt Bergmanis.
2015. gadā Ķoniņš atceļoja uz “Cīruļiem”. Tā kā voljērā dzīvoja jau citi vilki, Arnim nācās viņu audzināt mājās, un tā aptuveni gadu viņi dzīvoja kopā.
Suns Kursis ir Ķoniņa mazais “brālis”, kuru vilks ir audzinājis. Pašlaik gan abi ir nedaudz greizsirdīgi, bet var redzēt, ka veca draudzība nerūs. “Mēs bijām kā vesels bars, kad dzīvojām kopā. Tas bija tā, ka Kursis uzreiz apvēlās uz vēdera – abi divi sačurājās, saostījās un viss. Uz galda bija laukā atstāts siers, Ķoniņš uzlēca uz galda, paņēma siera šķēles un pa vienai deva Kursim, un Kursis ēda. Nākošajā dienā, kad mēs gājām rīta pastaigā, Ķoniņš iznāca laukā un Kursim uzreiz atvēma ēdienu, kā vilki to dara, un Kursis ēda. Ķoniņš to Kursi audzināja. Mācīja cīnīties par kaulu, mācīja cīnīties par ādu, bet tas nebija ar mežonību, tas bija tādā kā rotaļu veidā,” stāsta “Cīruļu” vadītājs.
LTV raidījuma “Vides fakti” bijusī kolēģe Aiga pie Ķoniņa ir ciemojusies gan tad, kad viņš bija pavisam mazs, gan tad, kad viņš jau bija iepazinies ar savu draudzeni no Zviedrijas, gan tad, kad kļuva par tēvu. “Aiga viņam bija dieviete, Aiga iegāja aplokā un viņš nokrita viņai pie kājām un gulēja,” stāsta Bergmanis.
Tos, ar kuriem viņš ir bērnībā dauzījies, vilks joprojām labi atceras un pienāk pie žoga apsveicināties.
2017. gada aprīlī atbrauca Alīze. “Vilkiem pāra veidošana ir ārkārtīgi smags jautājums, jo ļoti reti izdodas izveidot veiksmīgus pārus. Viņa pienāca pie žoga, tā cieši, cieši, paskatījās acīs, un es redzēju, ka tā viegli pakustas astes gals kā sunim. Un viss, uz tevi vairs neskatās, un bija skaidrs, ka pirmdien viņus var laist kopā,” atceras Bergmanis.
Ķoniņš var lepoties ar diviem metieniem. Šogad maija vidū piedzima septiņi vilcēni: divas meitenes un pieci puikas. Viņiem kažoks vēl ir ar pūkām.
Voljērs, kur dzīvo Ķoniņš ar ģimeni, ir pusotru hektāru plašs. Lai gan vērotājam var šķist, ka tur ir tikai pļaviņa un mežs, patiesībā teritorijā ir daudz slēptuvju un alu. Tāpēc vilkus pamanīt nebūt nav tik viegli. “Viņiem ir dabiskās slēptuves, tur iekšā ir alas, bedres, dīķītis ar dzeramo ūdeni.”
Vilki ir ļoti ģimeniski dzīvnieki, un ģimenēs ir ļoti strikta hierarhija. Ķoniņš ir galvenais un arī atbild par ēdiena sadalīšanu. “Kā viņš to gaļu dala, mēs nezinām, jo nav bijis laika to redzēt. Bet iepriekšējā vilcene darīja tā, ka viņa iegāja sprostā un atnesto gaļu, kas bija vienā gabalā, apčurā, nes ārā, visi pārējie atnāk un sēž, bet sēž un gaida, kad viņa plēš pa gabalam un dod ēst,” stāsta Bergmanis.
Dienā katrs vilks apēd divus kilogramus gaļas ar kauliem, bet tad vajadzētu būt divām bada dienām. “Bet, kad aug mazie vilcēni, tad mēs tās bada dienas izlaižam, lai tie vēderi būtu pilni,” skaidro “Cīruļu” vadītājs.
Daļa “Cīruļos” dzimušo mazuļu pēc tam nonāk citos zooloģiskajos dārzos, piemēram, Francijā, Skotijā, Nīderlandē vai Skandināvijas valstīs. Iemesls, tam – rūpes par vilku genofonda saglabāšanu.
