Visbiežāk ieraugāmā un vieglāk atrodamā no mūsu valsts eksīdijām ir saplacinātā eksīdija – šī stāstiņa centrālais tēls.
Sēnes brūnie augļķermeņi visbiežāk tiek pamanīti vēsā, mitrā laikā, jo tad ir pamatīgi piebrieduši. Saplacinātajai eksīdijai ļoti piemērotas siltas, mitras ziemas. Tiesa, itin bieži to viegli izdodas uziet arī vēlos rudeņos un agros pavasaros. Galvenais – lai netrūktu mitruma.
Sausā, karstā laikā eksīdijas augļķermeņi izžūst un saplūst ar substrātu, topot neredzami, bet, kad atgriežas dzestrums un mitrums, tie atkal uzblīst, kļūstot ieraugāmi.
Atbilstoši nosaukumam, saplacinātās eksīdijas augļķermeņi ir vairāk vai mazāk plakani. Raugoties uz augļķermeņiem pret gaismu, redzams, ka tie ir ne vien želejveidīgi un plakani, bet arī puscaurspīdīgi.
Saplacinātā eksīdija apdzīvo dažādu sugu kokus, taču tikai lapu kokus – pārsvarā vītolu dzimtas pārstāvjus, tomēr tā nav retums arī uz pīlādžiem, ievām un citiem kokaugiem. Protams, ka koka sugai ir nozīme, bet daudz svarīgāk, lai koks būtu nedzīvs. Eksīdijas apdzīvo vienīgi mirušus kokus vai to atmirušās daļas (zarus). Šīm sēnēm vienlīdz labi der gan stāvošu koku, gan kritalu beigtā koksne.
Saplacinātās eksīdijas želejveidīgie augļķermeņi ārēji līdzinās radinieces nošķeltās eksīdijas želejveidīgajiem augļķermeņiem un tie var tikt sajaukti arī ar attālākas radinieces brūnās receklenes želejveidīgajiem augļķermeņiem.
Latvijā atrodamās receklenes (gan brūnā, gan smadzeņveida, gan dzeltenā receklene), atšķirībā no eksīdijām, mājo nevis uz mirušas koksnes, bet ir parazītes – dzīvo uz citām sēnēm (uz vaskainēm un sīkpiepēm).
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
