"Ho, ho, ho! Nu, Alan, čau! Mēs tagad mainīsimies ar dāvanām! Man teica, ka tu trikus māki. Prasi! Nu, pagaidi, pagaidi!" Sandis iesāk sarunu ar Alanu, kurš ierejas. To izdzirdot, Sandis pasniedz kārumu:
"Nu, tad jau dosim, tad jau dosim! Ak, cik garšīgs, jā! Tagad jauns dārgums!"
Alans šo gadu laikā samācījies daudz trikus un gatavs tos demonstrēt arī Sandim, kuram atliek vien maisiņā meklēt kārumus.
Sandis Ozoliņš jautā arī par pantiņu, ko skaitīt pie eglītes. Pats viņš zina vienu, standarta pantiņu, kuru parasti cenšas noskaitīt pirms to paspēj izdarīt citi:
"Mīļo Salavecīti, dod man vienu svecīti, lai es redzu gaismiņā, kas ir tavā maisiņā!"
Hokejists vērtē arī savu krustbērnu Alanu, pie galda čubinot to:
"Uzreiz ir jūtams, ka viņš tāds mīļš sunītis. Tāds draudzīgs izskatās."
Viņam piekrīt arī suņa saimniece Dace: "Ir, ir! Absolūti draudzīgs. Viņš sargā tikai ar balsi. Aiz muguras parasti sargā. Viņš ir diezgan jūtīgs, tāds ēterisks. Mēs viņu arī par stilistu saucam. Tad, kad bija pirmā filmēšana, es atceros, ka Tu ar viņu filmējies, ka viņš bija tāds grūti vadāms. Viņš gāja skolā un pie trenera. Tas, ka viņš ir patversmes suns, liecina, ka viņam gribas darīt savu.
Dace un Spāre katru dienu novērtē, ka Alans ienācis viņu ģimenē – suns ienesis vairāk siltuma un prieka. Arī Sandis novērtē krustdēla jaunās mājas.
"Vai patversmes suns, vai suns, kas nācis no citurienes, galvenais, kāda ir attieksme pret dzīvnieku mājās, kurās viņš atrodas," domā Sandis.
"Patversmes suņi ir ļoti jāmīl, jo viņam ir traumēta pašapziņa. Suņi ir jālutina, jādod pretī, jo viņš ir ļoti mīļš, ļoti mīļš. Es nedomāju, ka viņš varētu sargāt pie ķēdes, nez vai. Tikai mīlestībai. Mums viņš ir draugs. Viņš burlakus sagaida ar aplausiem," smejas Dace un nopietni piebilst:
"Ziemassvētkos ir saņemšanas prieks un dāvināšanas prieks. Tas mums patīk ar Spāri, to mēs arī kultivējam. Laikam tā īpašā sajūta, neatkarīgi, cik lielā vai mazā pulkā tiek svinēti. Prieks, gandarījums. Miers."
