Vakilija svin savu trešo dzimšanas dienu. Vien retais apmeklētājs spēj nojaust žirafes vecumu.
Zoodārza apmeklētāja Heidija: – "Viņai varētu būt kādi 10 [gadi]."
LTV: – "Patiesībā ir tikai trīs."
Heidija: – "Ko? Neizskatās!"
LTV: – "Un Kimijam, tam gan ir 15."
Heidija: – "Ak, Dievs!"
Uz Rīgu Vakilija atvesta, ne tikai lai papildinātu zoodārzu, bet arī cerībā, ka starp viņu un Kimiju izveidosies īpaši labas attiecības. Zoodārza darbinieki cer, ka kādu dienu šī žirafu māja būs par šauru.
"Mēs cerēsim, ka viņiem izdosies sev arī bērniņus uztaisīt," sacīja žirafu kopēja Aleksandra. "Pagaidām attiecības tādas draudzīgas ir, bet Kimijs īpaši negrib ar Vakiliju spēlēties. Bet viņai cerība vēl ir, jo mēģina viņam sekot visur līdzi un arī spēlēties laukumā, kad ir arā."
LTV: – "Tad šajās attiecībās puisis ir tas, kurš ir tāds distancētāks?"
Aleksandra: – "Jā, Vakilija skraida viņam pakaļ tagad."
Ja žirafes dzīvotu savvaļā, par to vēl būtu pāragri domāt. Dabā šie procesi iespējami, kad žirafe sasniegusi aptuveni četru gadu vecumu. Zooloģiskajos dārzos mēdz gadīties, ka žirafe attiecībām ir gatava nedaudz agrāk. "Tagad viņai ir sācies tāds nepaklausīšanas laiks. Un mēs domājam, ka tad varbūt tūliņ sāksies viņai arī [interese] un kaut kas mainīsies," domāja žirafu kopēja.
Savā dzimšanas dienā žirafe Vakilija saņēma īpaši veselīgu dzimšanas dienas kūku – tā drīzāk saucama par smalku barības izlasi. "Mūsu žirafes ēd svaigus zarus. Mēs mainām tos divas, trīs reizes. Liekam arī klāt, kad viss ir izēsts. Liekam klāt arī granulas. Kimiju mēs barojam sešas reizes dienā un Vakiliju – trīs." Būtiski ir ne tikai tas, kādu barību žirafes saņem. Kopēji izmanto ēdienreizes kā iespēju, lai trenētu žirafu mēles.
Vakilija uz Latviju tika nogādāta pirms gada no Austrijas, un gada laikā viņa esot pieradusi pie mūsu zooloģiskā dārza apstākļiem.
