Februāris Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kā ierasts, ir Tropu mēnesi, un šīgada tēma ir olas. Pasaulē mazākais putns ir bišu kolibri, kuram pieder mazākā putnu ola, bet lielākā – strausam.
“Jo ola lielāka, jo ilgāk tā jāperē. Mūsu pašu zīlīte perē 11-12 dienas, strausam tās būtu 45-40 dienas, krietni vien vairāk. Cilvēki, kas kādreiz ir nopirkuši veikalā to strausa olu un vēlas dabūt to labumu, kas tur ir 1,5 kg, sapratuši, ka tā čaumala ir nāvīgi cieta un bieza. Pirmā doma: kā tas mazulis tur iekšā nenoslāpst? Patiesībā olas čaumala laiž cauri skābekli. Mazulis iekšā elpo. Un otrs – mazulis veido savu skeletu no olas čaumalas, un, kad tā ola tikko izdēta, tā ir daudz cietāka un biezāka nekā tieši pirms šķilšanās,” stāsta zoodārza valdes priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka.
Runājot par olu, parasti uzreiz iztēlojamies tai apkārt esošo čaumalu. Taču patiesībā arī abinieku un zivju ikri tās pašas olas vien ir, tikai caurspīdīgas un bez cietās čaumalas.
“Šeit ir tādas dobumu kārpu vardes, kuras te vairojas diezgan nekontrolēti. Viņām te praktiski visu laiku ir ikriņi, un tāda savdabība, ka šie ikri ir ļoti lieli, salīdzinot ar citām vardēm, salīdzinot ar pašu vardīšu augumu. Mūsu pašu vardēm, krupjiem tie ikri ir mērāmi daudzos simtos un tūkstošos, tad šeit tie ir varbūt pāris desmiti katrai vardei, un līdz ar to tie ikri ir pamatīgi labi saredzami. Tur var redzēt, ka tur karājas tāds gļotu kamolītis, kurā iekšā ir embrijs, dīglis jaunai dzīvībai,” skaidro Līdaka.
Vistai, lai tā izdētu olu, gaili nemaz nevajag. Tiesa, bez gaiļa klātbūtnes no olas cālis neizšķilsies, jo tā būs neapaugļota. Līdzīgi mēdz būt arī citiem olu dējējiem, piemēram, Jaungvinejas kazuāriem.
“Reizēm arī zoodārzā tā ir, ka mēs negaidām, ka varētu sadomāt – mūsu šajā gadījumā ne vista, bet kazuārs, Jaungvinejs iedzīvotājs –, ka varētu tā dāma izdomāt, ka jāsāk dēt. Viņa vēl tāda jauna diezgan un ziemā ar kungu dzīvo šķirti, lai atkalredzēšanās jonis būtu produktīvāks. Un pēkšņi sāk tai kazuāru dāmai birt ārā olas. Nu, skaidrs, ka tās ir neapaugļotas, no tām nekas nesanāks: tur ir gan baltums, gan dzeltenums, bet tur nav paša dīgļa, auglīša, nav embrija. Un līdz ar to mums rodas tāds eksponāts – pirmā Rīgas Zooloģiskajā dārzā izdētā kazuāra ola,” stāsta zoodārza vadītājs.
Bieži vien olu krāsa ir pielāgota videi, kurā tā atrodas.
Tādējādi to ir vieglāk paslēpt no tiem, kas olu varētu gribēt apēst. “Ir, protams, likumsakarība daudzviet olu krāsai ar apkārtējo vidi, teiksim, dobumperētājiem putniem ļoti bieži olas ir ļoti gaišas, zīlītei arī ir baltas ar brūnganīgiem plankumiņiem, lai, zīlīte ielidojot ligzdā, varētu saskaitīt visu to labumu, kas tur ir, jo tajā dobumā ir diezgan tumšs. Tāpat pūcēm kā likums olas ir baltas. Šādas olas nevar atļauties uz zemes ligzdojošie putni, piemēram, tās pašas kaijas. Viņiem olu krāsa parasti ir pieskaņota pie apkārtējās vides, lai kādam krauklim vai vārnai, lai viņam grūtāk šo ligzdu ieraudzīt no augšas un izpostīt,” skaidro Līdaka.
Īsti gan nav saprotams, kādēļ kazuāru olas ir tik zaļas, jo šis dzīvnieks pēc savas dabas ir diezgan bīstams pretinieks. “Kazuāru tēvs jebkuram papuasam arī var pastāstīt, kur vēži ziemo, jo viens no trim pirkstiem ir apbruņots ar vairāk nekā 10 cm garu nagu un caurdurt cilvēka plaušu viņam ir nieks. Es pieļauju – šis vairāk, lai pašiem prieks,” saka Līdaka.
Galeālkrokodiliem savukārt olas ir slaidas: “Slaida, skaista ola, perfekti tāda pati, kā varētu būt, nu teiksim, flamingam. Un pēc kādām 80 dienām no šādas izšķiļas mazs galeālkrokodilēns.”
No ārpuses un pēc lieluma olas mēdz būt ļoti dažādās, un izrādās – ir arī būtiskas atšķirības olu iekšpusē. “Putni parasti ļoti regulāri olas apgroza, lai tās izsilst no visām pusēm, jo mazulis tur iekšā, būtībā embrijs, ir iestiprināts ar speciālām saitēm, viņš karājas olai pa vidu, tad tā pagriešana ir normāli. Bet krokodila olām vai bruņurupuča olām šīs saites nav. Līdz ar to tas mazulis ir vienā pusē, un, ja tu to olu paņem un apgriez otrādi, tad tas ir tas pats, kas jaundzimušu bērnu, tikko dzimušu, nolikt uz vēdera – viņš būs ar seju palagā un viņš vienkārši noslāps. Nedrīkst tās grozīt! Kā nu tā tur ir nolikta, tādai tai arī jābūt tajā stāvoklī, līdz izšķiļas mazais krokodilēns, un tas laiks ir gandrīz trīs mēneši!”
Izrādās, olas dēj ne tikai vistas, tādēļ noteikti ir vērts uzzināt, ko dēj gliemeži, sienāži un arī čūskas.
