Redzot dabas fotogrāfa Viktora Ivanova bildes internetā, rodas tikai viens jautājums: Nopietni? Un to visu spēj un prot trīs parastas vāveres? Izrādās, šīm fotogrāfijām tomēr ir neliels noslēpums.
“Viņas pašas neskrien un grozā nemet. Es uzlieku kociņu, piesienu ar diegu pie tā riekstu un vāveres to vienkārši ķer. Tālāk jau mazliet bilžu apstrādes ar datorprogrammām un iznāk spēle,” stāsta Ivanovs.
Nepieciešamos atribūtus Viktors nopērk rotaļlietu veikalos vai joku lietiņu stendos.
Bet draudzība ar vāverēniem sākās pirms dažiem gadiem.
“Vāveres mežā pamanījām pirms diviem gadiem. Nolikām barotavu un sākām likt tur riekstus,” atklāj fotogrāfs. “Viņas pierada palēnām, sāka laist mūs sev tuvāk un ļāva sevi bildēt.”
Tik tuvu iepazinis kuplastes, fotogrāfs viņām devis arī vārdus.
“Viena dzīvo tanī pusē, divas otrā. Iespējams, mūsu iedotie vārdi viņām nepatiktu, bet mēs nolēmām, ka viens būs Ļoļiks, bet abas pārējās – Ļaļiks un Ļaļa,” saka Ivanovs.
Tieši pie barotavas arī krasi iezīmējas dzimumatšķirības. Arī attiecībās ar ēdienu redzams, kurš te ir puika, kura – meitene.
“Čaļi vienkārši atnāk paēst. Bet Ļaļa mums ir krājumu veidotāja. Katru reizi, kamēr vien barotavā ir rieksti un ja neviens netraucē – viņa tos nes un slēpj. Un slēpj tepat netālu, tā sakot, neatejot tālu no kases,” ar vāveru paradumiem iepazīstina Ivanovs.
Tieši sniega baltums ļauj īpaši labi sekot līdzi triju brašo vāveru gaitām. Viņu delverības un ēšanas paradumus var vērot ikviens, kurš mežā izturas pietiekami klusu.
