Ieraugot Čelsiju, Armandam kļūst skaidrs, ka tieši viņa būs īstā, tādēļ pēc kopīgas pastaigas pa mežu Armands ar Čelsiju ierodas kinoteātrī "K.Suns", kur notiek izrādes mēģinājums.
Armands atklāj, ka Čelsiju izvēlējies ne tikai atraktīvā rakstura dēļ. Sunīte atgādinājusi viņa iepriekšējo mīluli. Armands sevi uzskata par suņu cilvēku, ar suņiem viņam bijis vairāk kopīgu interešu, piemēram, sports.
Suņi Armanda dzīvē bijuši kā uzticami draugi, kā arī kalpojuši par iedvesmas avotu izrāžu tapšanā.
Armands neslēpj, ka, gatavojoties izrādei, pieredze ar suņiem viņam ļoti palīdzējusi. No suņiem viņš aizguvis to patiesās un tīrās emocijas.
Kā uzskata režisors, suņi ir patiesi savā būtībā, tāpēc nereti tie spēj būt labi skolotāji mums – cilvēkiem. Kā spilgtu piemēru Armands min savu bijušo mīluli - vilku suņu kucīti Doru.
Armands cer, ka arī Čelsija spēs atrast savus īstos saimniekus, ar kuriem atkal varēs spēlēties kā bērns un dalīties skaistos brīžos.
Čelsija būs lielisks mīlulis ikvienam, sevišķi piemērota dzīvei mājā, ar iespēju izskraidīties piemājas pagalmā.
Pavadot dienu kopā ar suņu meiteni Čelsiju, šķiet, ka sunīte patiesi iekarojusi režisora sirdi, tāpēc viņš tic un cer, ka vienaldzīgo kļūs arvien mazāk, un interese palīdzēt patversmē nonākušajiem dzīvniekiem tikai pieaugs.
"Mans novēlējums būtu tāds - lai šī interese nepārstāj un lai viņa kāpinātos, un, ja jums ir iespēja palīdzēt šiem suņukiem un kaķukiem, jo redziet, viņiem tāpat kā šim brīnišķīgajam suņukam, viņam ne vienmēr ir draugi, kas ar viņu grib spēlēties, un šad tad viņam ir jābūt vienam; vai aizbrauciet uz suņu mājām ar viņiem padauzieties, pastaigājieties, ja tāda iespēja ir, nu un protams, atnāciet ciemos pie mums uz izrādi, tepat K.Sunī. Gaidīsim!"
