Zemeņu āboliņu aprakstījis zviedru botāniķis Kārlis Linnejs 1753. gadā, bet Latvijas florā tas pirmo reizi pieminēts jau 1784. gadā, tiesa, bez atradnes. Šim augam arī ir āboliņam raksturīgā ziedkopa un lapa, kas sastāv no trīs lapiņām. Tas ir daudzgadīgs augs, apmēram 10 līdz 30 cm augstumā no zemes. Vainaga krāsa ir no maigi rozā līdz sārtam, stāstīja botāniķe.
Šo sauc par zemeņu āboliņu, jo ziedkopas galviņa ir līdzīga zemenei, bet citi saka, ka pēc zemenes izskatās tieši augļu kopa. Augļa laikā, kad vainags katram ziediņam ir nokritis, tad rozā kauss uzpūšas un uz tā ir daudz matiņu, augu raksturoja Roze.
Apaļajā pūkainajā kausā savukārt ir noslēpta maza pāksts ar vienu vai divām sēklām. Ja kausa galviņa nolūst, tā pa ūdeni var aizpeldēt uz citu vietu – tā darbojas kā auga izplatības laiviņa, stāstīja botāniķe.
Latvijā šis augs lielākoties atrodams jūrmalas pļavās un mūsu lagūnu ezeru palieņu pļavās – pārsvarā ap Liepājas ezeru, apkārt Rīgai un Salacgrīvas, Ainažu apkārtnē.
Senākos datos minēts, ka šis augs ir arī Daugavas ielejā pie Daugavpils. “Ilgi to uzskatīja par tādu vēsturisku faktu un īsti nevarēja saprast, kāpēc tādā vietā bijusi atradne. Taču 2016. gadā tas tiešām atkal atrasts Daugavpilī, un tas ir īpatnēji, jo tas ir tālu no piejūras teritorijām,” atzina Roze.
Sarkanās grāmatas varoņi
Dabas pētnieki šobrīd aktualizē Latvijā aizsargājamo un apdraudēto sugu sarakstu. Projekta “Life for species” laikā tuvākajos gados taps arī jauns Sarkanās grāmatas izdevums, kas būs pieejams arī virtuālajā vidē. Sarkanās grāmatas saturs nav atjaunots jau vairāk nekā 20 gadus. Patlaban sarakstos ir retas, kritiski apdraudētas un arī atsevišķas Latvijā jau izzudušas sugas. Tādēļ Latvijas Radio iepazīstina ar dažādiem Sarkanās grāmatas varoņiem – zīdītājiem, putniem, rāpuļiem, augiem un citu sugu grupu pārstāvjiem.
Zemeņu āboliņa izplatību šobrīd ietekmē tas, ka Latvijā sarūk dabisko pļavu platības, kur nepieciešama pļaušana vai noganīšana. “Jo nav jau vairs tās mazās saimniecības, kur saimnieki nopļauj vai nogana ezera maliņu. Bīstamība ir tas, ka zemeņu āboliņa atradnes ir tālu viena no otras un tas var izplatīties vai atradnes var palielināties tikai no esošajām vietām,” skaidroja Roze. Ja šī vietas pilnībā aizaugs, piemēram, ar niedrēm, tad zemeņu āboliņš nenoturēsies. “Ja nu vienīgi kādu makšķernieku taciņu malās, kur tam klāt vairāk tiek saules un ir mazāka konkurence ar citiem augiem,” pieļāva botāniķe un uzsvēra, ka kritiska dabisko pļavu izzušana ir Latvijas kopējā problēma.
