Dabas aizsardzības pārvaldē skaidroja, ka ūdens ziedēšanas laikā samazinās ūdens dzidrība un sākas pūšanas procesi.
Pūšana izraisa strauju skābekļa patēriņu un tā trūkumu ūdenī. Izdaloties pūšanas produktiem, seko citu ūdens organismu saindēšanās un bojāeja. Karstums un mierīgais laiks veicinājis skābekļa samazināšanos ūdenī, kas izraisīja zivju bojāeju.
Ja ūdenī izšķīdušā skābekļa līmenis ir zemāks par pieciem miligramiem uz litru (mg/l), ūdens kļūst par nelabvēlīgu vidi zivīm, bet skābekļa koncentrācija, kas mazāka par diviem mg/l, izraisa zivju bojāeju.
Izšķīdušā skābekļa daudzums Rāznas ezerā aptuveni septiņu metru dziļumā ceturtdien, 1. septembrī, bija 2,03 mg/l, bet lielākā dziļumā tas bija vēl zemāks.
DAP stāstīja, ka ķīši un zuši ir ļoti jutīgi pret skābekļa daudzuma izmaiņām.
Turklāt tie uzturas tuvāk grunts slānim, kur izšķīdušā skābekļa daudzums ir samērā zems. Patērētā skābekļa daudzums atkarīgs no zivju vecuma, izmēra, barošanās u.c. apstākļiem, tomēr mazajām zivīm vajag vairāk skābekļa nekā lielajām, bet lašu dzimtas zivīm vairāk nekā karpu dzimtas pārstāvjiem.
Inspektori bojāgājušās zivis nogādājuši Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūta “BIOR” laboratorijā izmeklējumiem un papildu informāciju sola sniegt pēc rezultātu saņemšanas.
