Savu nosaukumu daudzās valodās šis skaistais putns ieguvis, pateicoties tieši raksturīgajai balsij. Igauņi to sauc par „kiivitaja”, vācu valodā dēvē par „Kiebitz”, līdzīgi kā holandieši „kievit” un krievi „čibis”. Arī angliski ķīvītes sinonīms ir „peewit”.
Līdzīgi citiem mūsu agrajiem gājputniem ķīvītes Latvijā sāk atgriezties arvien agrāk pavasarī un pēdējā laikā manītas pat ziemā.
Pēdējos gados tās atlidoja marta sākumā, bet pērn un šogad februāra otrajā pusē. Jau martā ķīvītes gan pāros, gan bariņos tekalē pa arumiem, atmatām, pļavām un ganībām gandrīz ikvienā lauku nostūrī.
Vislabāk un tālāk šīs melnbalti raibās un cekulainās pavasara vēstneses pamanāmas, kad ķīvīšu tēviņi plašos lokos strauji un svaidīgi lido virs laukiem ar savu vienkāršo, bet skanīgo dziesmu. Lai gan pavasarī itin bieži, taču mazāk zināma ir ķīvīšu dziedāšana ar spārniem, kas tēviņu riesta lidojuma laikā kalpo par papildu pavadījumu viņa skaļajai balsij. Šī mehāniskā jeb instrumentālā skaņa rodas straujo gaisa virāžu laikā, vibrējot dažām sparnu galu spalvām. Līdzīgi rodas, bet stipri atšķirīgi skan arī mērkaziņas astes vai gaigalas sparnu spalvas riesta lidojuma laikā.
