"Man ir sēdošs darbs. Liela uzpampusi galva, vēders arī palicis liels no tās sēdēšanas. Kaut kas ir jāsāk darīt! Es atcerējos, ka vienmēr esmu gribējusi sunīti, bet vienmēr esmu sev atteikusi. Tad es padomāju, kāds iemesls ir tagad - nu, nav tāda iemesla," viņa stāsta.
Solvita smejas, ka mūsdienās daudziem līdzīgi ir arī ar laulībām. Vēlme it kā ir, bet pietrūkst drosme spert nākamo soli. "It kā ir labi, bet neprecās. Ar suņa iegādi ir līdzīgi. It kā ir labi, bet it kā nevar spert soli - ir stereotips, ka ir grūts (..)," viņa stāsta, kā nonākusi līdz lēmumam pieņemt suni,
Solvitas sirds kāroja pēc suņa. "Uzstādījums bija tāds, ka tam ir jābūt sunītim. Tas nevar būs maziņš un dekoratīvs, kuru stārķis aiznes kā mazu pelīti," norāda Solvita.
Solvita Čipai ir devusi otro iespēju. Suņuks pirms tam dzīvoja ģimenē, kura ātri vien saprata, ka viņu dzīves ritmam suns nav piemērots. Tā mazā Čipa nonāca Solvitas mājās.
"Pirmās trīs dienas sāpēja galva no vainas apziņas, ko es esmu nodarījusi savai Zaziņai, savai princesītei, savai mīlulītei. Taču Čipiņa gribēja spēlēties - viņa bija mazs kucēns, kas gribēja spēlēties," norāda Vektere.
Ik dienu rūpīgi tiek piedomāts pie tā, lai abiem dzīvniekiem tiktu veltīta vienāda uzmanība, lai to starpā nevaldītu greizsirdība. "Ar Zazu es varu sarunāt (..) Ar Čipu - ir jāsaka, kā es gribu. Tās ir atšķirīgas komunikācijas, Bija sevi jālauž," saka Vektere.
Kopš mājās ir Zaza, Solvitas atbildības sajūta ir kļuvusi divtik liela. Viņa spriež, ka veidot attiecības ar cilvēku, kurš tev patīk, pat esot daudz vieglāk un ar mazāku atbildības nastu, nekā savā dzīvē ielaist četrkājaino draugu.
