Ir cilvēki, kuri klimata pārmaiņas un to novēršanai nepieciešamos pasākumus saskata kā draudu sev, skaidroja Buholcs.
"Ja strādā kādā nozarē, kurai varētu būt problēmas un ierobežojumi tāpēc, ka tā pāries uz zaļo enerģiju, cilvēks saprot, ka viņš var palikt bez darba. Tas rada satraukumu. Viņš noteikti atradīs skaidrojumus, kāpēc klimata pārmaiņas ir apšaubāmas," stāstīja Buholcs.
Tāpat ir cilvēku kategorija, kuriem ir ļoti liela neuzticēšanās oficiālajiem avotiem un varai: “Aizdomīgs šķiet viss, kas nāk no plaši zināmiem ekspertiem, pat tādiem, kuri strādā zinātnē, un valdības institūcijām. Tā kā cilvēkiem ir neuzticēšanās pārvaldības procesiem, tad uzreiz veidojas pretreakcija: “Atkal kaut kas jauns, atkal mani mēģina piespiest kaut ko darīt.”.”
Buholcs arī pievērsa uzmanību informācijas videi: “Lai būtu kaut kas, kam ticēt, ir nepieciešams kāds, kurš šo informāciju saražojis.
Te mums ir svarīgi saskatīt, ka ir ietekmīgu institūciju grupa, kura ir ieinteresēta noteiktu uzskatu paušanā – pati naftas nozare vai citi fosilo resursu uzņēmumu īpašnieki, visas lielās korporācijas, kurām fosilo kurināmo ierobežošana radītu milzīgus zaudējumus.
Tās ir ieinteresētas radīt priekšstatu, ka situācija nav tik dramatiska. Viņi spēj caur sabiedrisko attiecību kompānijām un dažādiem sadarbības partneriem šādu informāciju radīt.”
Profesors skaidroja, ka cilvēki bieži izdara pieņēmumus, nevis vadoties no informācijas, bet sākotnējas pārliecības, kurai attiecīgi tiek piemeklēti fakti.
"Mums pašiem bieži vien gribas domāt, ka esam racionāli, kritiski domājoši, ka mums noliek priekšā faktus un tad mēs spējam tos izvērtēt, nonākt pie patiesā secinājuma.
Bet cilvēka prāts bieži vien darbojas pilnīgi pretēji – mums jau ir kāda sākotnējā pārliecība par to, kā notiek lietas, un tad mēs pielasām faktus.
Ja mēs gribam, tad varam atrast dažādus apgalvojumus, šķietami loģiskus pamatotus skaidrojumus par to, kāpēc klimata zinātne ir problemātiska, ka tur viss ir manipulēts un ka īstenībā viss ir pilnīgi citādāk.”
Buholcs to salīdzināja ar tiesas procesu – ja tiesneša uzdevums ir skatīties uz atnestajiem pierādījumiem un mēģināt saprast, kuri apgalvojumi ir patiesi, tad advokāta mērķis ir kaut ko aizstāvēt un atrast iemeslus, kāpēc apsūdzošā puse un tās apgalvojumi ir nepatiesi.
"Bieži vien tad, kad mēs domājam par visdažādākajiem jautājumiem, mūsu prāts darbojas šajā advokāta režīmā,” norādīja Buholcs.
