Zīdītāju asiņu sūkšana nebūt nav visu ērču pamatnodarbošanās. Vienlaikus tiek pētīta pēdējos gados Latvijā jaunienākušu dažu dienvidnieču sugu no pļavērču dzimtas nozīme cilvēku un mājdzīvnieku apdraudēšanā. Var būt, ka visas to sugas vēl nemaz nav atklātas.
Sistemātiski mūsu ērces pārstāv divas lielas virskārtas (Parasitiformes un Acariformes), kas pieder zirnekļveidīgo klasei.
Te kārtējo reizi jāatgādina: ērces nav kukaiņi, tās ir zirnekļveidīgie, taču nav arī zirnekļi.
Šie zirnekļveidīgie ir sīki dzīvnieki (krietna daļa no tiem ar neapbruņotu aci nav saskatāmi).
Ērču ieapaļais vai ovālais ķermenis ir kompakts, jo galva, krūtis un vēders cieši saplūduši kopā vienotā veidojumā. Daļai ērču ķermeņa priekšgala virspusē atrodas hitinizēti vairogi, bet ķermeņa aizmugurējā daļa spēj plaši izstiepties. Gandrīz visu ērču dzimtu, izņemot vienas dzimtas, pieaugušiem īpatņiem ir astoņas kājas, tātad četri pāri kāju. Tas ir par vienu pāri vairāk nekā kukaiņiem.
Atšķirībā no kukaiņiem tām nav spārnu, nav arī antenveidīgo taustes orgānu. Acis pat tām sugām, kurām tās attīstītas, ir vājredzīgas.
Latvijā trūkst ērču pētnieku, tāpēc mūsu ērču fauna ļoti nevienmērīgi izzināta, to sugu faktiskais skaits ne tuvu nav apjausts. Lēš, ka varētu būt vairāk par tūkstoš sugu.
Plašā ērču pasaule ir ļoti daudzveidīga. Par to var viegli pārliecināties, sašķirojot šos dzīvniekus barošanās grupās.
Ir augēdājas jeb fitofāgās ērces. Ir trūdvielu ēdājas jeb saprofāgās ērces. Ir sēņēdājas jeb mikofāgās ērces. Ir plēsīgas ērces. Un, protams, ir visplašāk pazīstamās, sākumā pieminētās ektoparazītiskās jeb uz citu kustoņu ķermeņa virsmas mājojošās ērces, pirmkārt, ganību ērces, kas pārtiek no mugurkaulnieku asinīm, kā arī tās ektoparazītiskās ērces, kuras ēd hemolimfu (bezmugurkaulnieku asinis). Ir pat endoparazītiskas ērces, proti, tādas, kas dzīvo citu dzīvnieku ķermeņa iekšienē. Savdabīga parazītisko (un arī plēsīgo) ērču grupa ir dažādas ūdenī mītošas ērces.
Ir tādas ērču dzimtas, daļa no kuru pārstāvēm barojas ar augu sulu, bet otra daļa – parazitāri, teiksim, gamazīnērces. Mēdz būt arī jauktu barošanās veidu piekopjošas ērces. Visas ērces attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos. Attīstības cikls sastāv no olas, kāpura, nimfas un pieauguša īpatņa.
Ir ērces, kuras visās attīstības stadijās barojas vienādi, bet ir arī tādas, kuras dažādās attīstības stadijās barojas atšķirīgi. Piemēram, ganību ērces visās attīstības stadijās pārtiek no dažādu mugurkaulnieku asinīm. Bet, teiksim, pieaugušās samtērces jeb sārtērces ir plēsīgas, toties viņu kāpuri un agrīno pakāpju nimfas barojas ar hemolimfu.
Samtērču jaunās paaudzes upuri ir posmkāji, pirmkārt, kukaiņi, taču var būt arī simtkāji, tūkstoškāji un pat zirnekļveidīgie. Savukārt daļa gamazīnērču ir augēdājas, otra daļa – parazītiskas (parazītiskās, atkarībā no sugas, var pārtikt vai nu no nelielu mugurkaulnieku asinīm, vai no bezmugurkaulnieku hemolimfas).
Taču uz dzīvniekiem ieraugāmās ērces (tostarp gamazīnērces) ne vienmēr izmanto šos dzīvniekus tikai un vienīgi par "barības galdu". Daļa pat vispār neēd viņu ķermeņa šķidrumu. Šai kontekstā jāatšifrē grieķu valodas vārds "phórēsis y", kas nozīmē: "transports". No tā radies zinātniskais termins "forēzija".
Forēzija ir organismu savstarpējo attiecību forma, kurā viens organisms vai organismu grupa izmanto otru pārvietošanās un izplatīšanās vajadzībām.
Ērces šim nolūkam īpaši iecienījušas kukaiņus, pirmkārt, cietspārņu kārtas pārstāvjus jeb vaboles. Nereti ērču parazitēšana vai forēzija uz kukaiņa vai kāda cita bezmugurkaulnieka šim viņu "transporta līdzeklim" var izrādīties visai mokoša, reizēm pat nāvējoši mokoša.
Vēl par dzīvniekiem
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 18. septembrī.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
