Raiskuma aleja Pārgaujas novadā ir viena no senākajām un garākajām dažādu koku sugu alejām, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes speciāliste Gita Strode. "Viņa ir ainaviska, gara, plaša, un ir trīs posmi. Ir gan ozoli, gan liepas, gan zirgkastaņas un citi koki. Mums ir vērtējums no entemologa, kokkopjiem un sūnu, ķērpju speciālista, un visi eksperti ir atzinuši šo aleju par vērtīgu un nozīmīgu valsts mērogā no dažādiem aspektiem," norādīja Strode.
Alejai ir vairāk nekā 50 īpašnieku. Garākais alejas posms ir līdzās mūsdienu ceļam un ieskauj tieši iedzīvotāju pastaigu taku.
"Var teikt, ka savulaik ceļu būvētāji te ir izturējušies ar pietāti pret šo aleju, jo asfaltētais ceļš ir izbūvēts blakus, nevis caur seno aleju, kur ir vecā ceļa vieta. Te var redzēt ļoti senus kokus, kam ir gan dendroloģiskā vērtība, kad atsevišķiem kokiem ir redzama trupe, kur apakšā dzīvo lapkoku praulgrauzis, marmora rožvabole, spožā skudra, un tās sugas ir atkarīgas no šādiem veciem kokiem. Bez tā, ka pats koks jau ir iespaidīgs, tur vēl ir mājvieta daudzām radībām," teica Strode.
Savulaik alejas veidotas kā apstādījumi gar ceļiem uz baznīcām, muižām, kapsētām un citām nozīmīgām vietām, bet mūsdienās ‘’zaļo koridoru’’ nozīme vairāk saistāma ar kultūrvēsturisko liecību saglabāšanu un rekonstrukciju. Vēsturiski arī Raiskuma alejas stādīšana saistīta ar muižas laiku.
"Tad, kad attīstījās muižas, tad arī stādīja alejas. Viena no leģendām, ka kokus stādīja, lai zemnieks, braucot pie muižkunga, caur vareno koku aleju justu bijību pret muižkungu. Te var redzēt, ka katram otrajam kokam alejā ir dižkoku zīmes," pauda Strode.
Galvenie kritēriji, lai koku stādījumam piešķirtu aizsargājamas alejas statusu, ir aleju ainaviskā, dendroloģiskā un bioloģiskā vērtība. Patlaban valsts nozīmes sarakstā ir 60 aizsargājamu aleju visā Latvijā, bet saraksts nav papildināts kopš 90tajiem gadiem, kad tapa regulējums. Strode norāda, ka savulaik vērtēts, ka kopumā valstī ir ap 2000 aleju. Dabas inspektori kopš 2015. gada apzinājuši nelielu daļu aleju.
"Apzinājām 10 alejas, protams tas saraksts ar potenciālām aizsargājamām alejām ir krietni garāks, bet tam ir nepieciešami cilvēkresursi un finansējums, lai uzdevumu varētu paveikt. No tām 10 alejām sešas speciālisti atzina par unikālām valsts mērogā," pauda Strode.
Bez Raiskuma alejas pētnieki aicina sarakstu papildināt ar vēl trīs jaunām aizsargājamām alejām: Lubānas - Meirānu aleju, Veckalsnavas aleju un Ozolkalna aleju Madonas novadā. Tāpat iecerēts paplašināt vēl trīs aizsargājamo aleju robežas citos reģionos. Savukārt Gārsenes aleju no aizsargājamo aleju saraksta plānots izslēgt, jo tās vērtība ir zudusi. Nosakot aizsargājamas alejas statusu, zemju īpašniekiem jauni būtiski saimnieciskās darbības ierobežojumi nerodas – galvenais ir aizliegums nocirst alejas kokus.
"Pēc likuma mēs varam izsniegt atļauju koka nociršanai tikai tad, ja nav citu alternatīvu, koks ir bīstams un to nav iespējams sakopt tā, lai novērstu šo bīstamību. Reizēm tas arborista darbs var izmaksāt vairākus simtus, bet koks stāvēs vēl nākamos 50 gadus. Ne vienmēr īpašniekam tam ir nauda konkrētajā brīdī, bet tas ir stāsts par to – nedarīt neko un vaimanāt, cik viss ir slikti, vai arī izmantot valsts mēroga statusu alejai un caur šo piesaistīt finansējumu caur projektiem, lai kokus sakoptu. Tā ir mūsu pašu atbildība, cik ļoti dabas vērtības vēlamies saglabāt nākamajām paaudzēm," tā Strode.
Pašvaldības var veidot arī vietējas nozīmes aizsargājamas teritorijas, taču senām koku alejām vietvaras to veido reti, vērtē dabas pārvaldes eksperte. Patlaban Vides ministrija grozījumus noteikumos par valsts nozīmes īpaši aizsargājamām alejām ir izsludinājusi sabiedriskajai apspriešanai.
