- Bioloģiskās saimniecības īpašnieks neizmanto ķimikālijas un strādā saskaņā ar dabu
- Kurzemē izzūd biotopi - bieži vien tāpēc, ka negatīvi ir ietekmētas apkārtējās teritorijas
- Aug pieprasījums pēc koka, tāpēc biežāk stāda mežu; tomēr netrūkst arī tīrumu un klajumu
- Viens no pirmajiem dabas skaitīšanas rezultātiem - sugu daudzveidība rūk
Nedari pāri dabai, un tā atmaksās ar labu
Latvijā kūko dzeguzes un sākušas pogot lakstīgalas. Dabas pilnbrieds tuvojas, taču arvien vairāk Kurzemes pusē nākas dzirdēt – kur lai atrod pļavu, kur salasīt gaiļbiksīšus tējai? Kāda kundze vēl nesen sarunā sacīja - redzēju šosejas malā, bet vai tad tur lasīšu?
Latvijas romantiskā ainava ar pakalniem, kur katrā viensētā ganījās govis un zirgi, ir retums. Lauksaimnieki apsēj arvien lielākas platības, un viensētu paliekas ieaug nezālēs, bet ar laiku mājas sabrūk un pazūd no zemes virsas. Arī meži ir tautsaimniecības stūrakmens, un kailciršu skaits mazāks nepaliek. Šādi varētu turpināt gausties, ja vien nebūtu arī pozitīvo piemēru - var saimniekot savādāk.
Piemērs ir bioloģiskā zemnieku saimniecība “Valti” Skrundas novadā, kuras īpašnieks ir Rihards Valtenbergs. Viņš lepojas ar dabas vērtībām, kas atrodamas viņa zemnieku saimniecības laukos. Valtenbergs stāsta, ka apsaimnieko ap 600 hektāriem zemes un galvenokārt nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu, taču bioloģiskā saimniekošana notiek saskaņā ar dabu, to saudzējot.
„Vasaras vidū, kad te uzkāpj, ir sajūta, ka stāvi uz paklāja. Tik mīksts tas ir. Te vienā kvadrātmetrā var saskaitīt vismaz 50 dažādus augus,” stāsta Valtenbergs, atrodoties Ventas palienes pļavās, kur cauri tek brīnumskaists avots.
Ventas un Bērzenes krastu nogāžu meži, iežu atsegumi ar alām, avoti un zālāji upju palienēs ir tās vērtības, ko saimnieks rāda atbraucējiem. Vietā, kur Valtenbergs dzīvo, ir mantots īpašums, un te tiek saimniekots jau septītajā paaudzē.
Īpašumam nav vērtības naudas izteiksmē, saka saimnieks, tas ir dzīvesveids.
Ja dāņu zemnieks kārtīgi miglojot laukus, lai neaugtu nezāles, tad Valtenbergs stāsta, ka, bioloģiski saimniekojot, govis paveic savu darbu un tik daudz nezāļu neesot.
„Nedarīt pāri dabai. Daba mana ar to arī atmaksā, tāpēc es varu savilkt galus kopā,”
secina Valtenbergs. “Dabā viss ir līdzsvarā, ja tu šo līdzsvaru neizjauc, tev nevajag ķīmiju un minerālmēslus. Nevajag iegūt arī 9 vai 11 tonnas graudaugu ražu, tad arī grauds vairs nav veselīgs. Lai to iegūtu, dabai nodarīsi pāri, pēc tam kritīsi atpakaļ, zeme vairs nav dzīva kā plastilīns. To var redzēt kaimiņa dāņa laukos – tur ūdens cauri zemei vairs neiet, tur varētu rīsus audzēt,” viņš norāda.
Meži, kur nekas nav cirsts, - retums
Latviju apsaimnieko pēc kailciršu principa, un ar to ir jārēķinās, saka Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece, sugu un biotopu eksperte Linda Uzule. Blīdenes apkārtnē - vietā, kur vienā ceļa pusē ir "Latvijas Valsts mežu" kailcirte, otrā pusē - Eiropas Savienības aizsargājams biotops.
„Mēs redzam melnalkšņu staignāju – pirmo variantu, jo melnalkšņu staignājiem var būt veseli trīs varianti. Mēs esam pie pirmā varianta, proti, mežs ir labi izveidojies, redzam ciņus, uz kuriem aug melnalkšņi, te ir pastāvīgi pārplūstoši laukumi. Tie neizžūs arī vasarā, tādi tie būs visu laiku,” klāsta Uzule.
Uzule ir viens no kartētājiem, kuru var sastapt Latvijas mežos un pļavās. Lai arī gaisa temperatūra sasniedz plus 25 grādus, viņai kājās gumijas zābaki un jaka ar kapuci, lai var izbrist mitrās vietas un nenokož odi. Rokās ekspertei kartes un dzeltenas krāsas planšete, tā viegli var atpazīt kartētājus. Katram Latvijas reģionam ir sava specifika, atšķiras gan meži, gan pļavas.
„Ja salīdzinām ar Ziemeļkurzemi, Dienvidkurzeme ir tāds „pašvaks” reģions, kur aizsargājamo biotopu koncentrācija nav tik liela.
Katrs biotops, ko mēs atrodam, ir liela vērtība,” norāda Uzule. “Tā ir vēsturiski izveidojies, ka šeit bija Kurzemes katls, mežus bombardēja un meži ir diezgan jauni. Biologi saka, ka tie ir sekundārie meži, kas izveidojušies uz senākām lauksaimniecības teritorijām. Mēs nevaram runāt par seniem mežiem, kā tas ir Ziemeļkurzemes vai Vidzemes gadījumā,” stāsta kartētāja.
Runājot par secinājumiem kartēšanas laikā, Linda Uzule spriež, ka Dienvidkurzemes mežos situācija ir labāka nekā pļavās. „Zinot šo reģionu, es negāju ar lielām gaidām. Biotopi ir mazās teritorijās.
Daudzi iepriekšējie biotopi, kas kādreiz Latvijas valsts mežos bija nokartēti, tagad, aizejot pēc daudziem gadiem, jāsecina, ka tie ir degradējušies. Ir izrakts jauns grāvis un nosusināta teritorija,”
norāda Uzule.
"Nav nosusināts pats biotops, bet blakus apgabali, līdz ar tur notikusi ārēja ietekme. Ja biotops atrodas saimnieciskās darbības tuvumā, tas, protams, ietekmē. Ir dažādas situācijas, bet jāsaka, ka Latvijas valsts mežos biotopu ir vairāk nekā privātajos mežos." Latvijas Valsts mežiem" skats ir krietni vien plašāks. Privātais, ja viņam vajag, viņš tur malku cirtīs. Teritorijas, kur nekas nav mežā darīts, ir retums,” klāsta eksperte.
Mežos aizsargājamu teritoriju netrūkst
Lai arī ikviens Latvijā ir pamanījis acij netīkamās kailcirtes, netrūkst arī neskartu vietu. Dienvidkurzemes mežniecības vides plānošanas speciāliste Solvita Reine norāda, ka
aizsargājumu teritoriju Latvijas valsts mežos ir ļoti daudz.
„Ir arī tādas teritorijas, kas tiek atrastas saimnieciskās darbības rezultātā. Mēs esam bagāti ar aizsargājamiem putniem, mums ir jūras ērgļi, ir daudz melno stārķu, mazais ērglis, vistu vanags. Ar likumdošanu noteiktas sugu, biotopu un dzīvotņu aizsardzības teritorijas mums pārsniedz 4800 hektārus, bet tas, ko mēs atrodam saimnieciskās darbības rezultātā un tiek aizsargāts, ir aptuveni 1500 hektāru,” norāda Reine.
Dienvidkurzemes mežniecības mežu apsaimniekošanas plānošanas vadītāja Dace Gūtmane skaidro, ka
aizsargāti tiek aptuveni 16% no visām meža teritorijām.
Ko darīt, ja mežs jau nocirsts un parādās kailcirte, - ir vismaz viens princips, lai saglabātu meža īpatnības. “Viens nosacījums ir sugu nemainīšana. To sugu, kuru nocērtam, to arī cenšamies stādīt atpakaļ. Apses, ja bojātas, tad, protams, stādām citas sugas,” saka Gūtmane. “Vēl, plānojot saimniecisko darbību, ņemam vērā ainavu ekoloģiskos nosacījumus. Latvijā ir 16 ainavu zemes, tad arī mūsu reģionā ir izveidoti 17 mežu masīvi, kur var plānot veco mežaudžu apsaimniekošanu, lai nesamazinātos vairāk nekā 70 gadus veco un vecāko mežaudžu īpatsvars,” norāda Dienvidkurzemes mežniecības mežu apsaimniekošanas plānošanas vadītāja.
Tajā pašā laikā kopumā Latvijas teritorijā daba mainās. Botāniķis Ansis Opmanis ir viens no ekspertiem, kurš piedalās kartēšanā gan Kurzemē, gan citos Latvijas reģionos. Dienvidkurzeme ir īpaša gan ar ozolu mežiem, gan ar skābaržu areālu pie Lietuvas robežas. Runājot par redzēto visā Latvijā, viennozīmīgu atbilžu nav, taču tendences ir nepārprotamas.
„Paliek mazāk ganāmpulku, nevajag vairs barību zirgiem, līdz ar to pļavas nepļauj, pļavu vietā stāda mežu. Mums vajag vairāk kokus, vajag būvmateriālu, mežu vietās mēs redzam tīrumus un klajumus. Izmaiņas, protams, ir,”
klāsta Opmanis. “Tas nav labi, ja notiek straujas pārmaiņas. Mūsu sugas ir pieradušas pie ilglaicības, kad tiek pļautas ar rokām katru gadu, tiek noganītas. Ja nepļauj gadu desmitiem vai nodedzina, tas par labu nenāk. Ir sugas, kurām patīk mitri un ēnaini meži. Ja meži paliek klajāki, tiek fragmentēti, vējš mitrumu izpūš ārā, tad sugām par labu tas nenāk, nākas pierauties vai pārcelties uz piemērotākām vietām,” norāda botāniķis.
Neraugoties uz dažādām negatīvām tendencēm,
Opmanis stāsta arī par aizraujošiem un unikāliem atradumiem.
Viņam izdevies atrast kādu retu sūnu sugu, kas pēdējo reizi redzēta pirmās brīvvalsts laikā, un ne tikai. “Ir arī purvi un avoti, retu reizi virsāji atrodas. Piemēram, ir pavisam nabadzīgi priežu meži, kur izcirtumi vairs neaizaug ar mežu, bet veidojas virsāji. Latvijai tas ir jaunums, ka virsāji atrodas ārpus Ādažu militārā poligona. Tas ir Ziemeļkurzemē Usmas apkārtnē - tur ir vairāki virsāji un diezgan lielas platības,” stāsta Opmanis.
Pagaidām «izskaitīta» trešā daļas Latvijas
Eksperti Latvijā trīs gadu laikā burtiski izložņās visu valsts teritoriju, kas sadalīta daudzos jo daudzos kvadrātos. Bieži vien kartētāji strādā no pirmajiem saules stariem līdz saulrietam, lai paspētu apsekot teritorijas. Projekta „Dabas skaitīšana” vadītāja Irisa Mukāne stāsta, ka pērn apsekota viena trešdaļa no Latvijas teritorijas, bet ir jau pirmie secinājumi.
„Runājot par zālājiem, parauglaukumos sugu skaits ir samazinājies. Ja bioloģiski vērtīgos zālājos var būt 30 indikatorsugas, tad tagad tās ir tikai 8 - 20 indikatorsugas.
Ja mēs vēlamies saglabāt šīs bioloģiski vērtīgās sugas arī turpmāk, ir papildus jāveic zemes īpašnieku izglītošana,” norāda Mukāne.
Neviens cits jau nedarīs, ja vien paši cilvēki nepievērsīs uzmanību dabas vērtībām. „Lauku atbalsta dienests jau veic šo darbu, tiek izglītoti bioloģisko zālāju īpašnieki, var iet bezmaksas kursos. Var uzzināt par vērtīgajām puķītēm un uzzināt, kā pareizi apsaimniekot pļavas. Ir izdotas arī vadlīnijas, ko var atrast bibliotēkās,” par iespējām iegūt papildu zināšanas klāsta Mukāne.
Projekta „Dabas skaitīšana” vadītāja skaidro, ka pilnīga aina būs redzama tikai pēc kartēšanas beigām. Tikai tad iegūtie dati ļaus plānot, cik daudz Latvijas dabā turpmāk būs sargājama un kā tajā saimniekot. „Projekta ietvaros notiek Latvijas inventarizācija, lai saprastu kādas mums ir dabas vērtības. Tad var pieņemt politiskus lēmumus, jo svarīga ir gan dabas aizsardzība, gan sociāli ekonomiskā attīstība,” uzsver Mukāne.
Pašlaik Latvijas teritorijā kartē mežus, bet pļavās kartētājus, visticamāk, varēs redzēt jūnijā, kad tur aktīvi sāksies ziedēšanas laiks.
