Garš ceļš ar ķimikālijām
Lai gan apģērbs ir visiem labi zināma lieta, ir virkne jautājumu, par kuriem ikdienā tiek domāts maz, tostarp ietekme uz vidi. “Lai tiktu pie gatava apģērba, jānoiet garš ceļš,” saka Anna Borisova
1.posms – izejmateriālu ražošana
Apģērbu ražošanas ceļš sākas ar izejmateriālu un palīgmateriālu ražošanu, tostarp audumu un dziju ražošanu, izmantojot ķimikālijas, kā arī vērpšanu. Piemēram, vilna sagatavošanas stadijā jāattīra no dažādiem dadžiem, sēklām, lapām.
Tikai tāpēc, lai atdalītu šos piemaisījumus, izmanto sērskābi gana lielā koncentrācijā.
“No šī viedokļa Latvijai paveicās – mums nav tādu uzņēmumu ar tādu ražošanu. Šis process atstāj ļoti lielu iespaidu uz vidi, jo tur ir mazgāšana. Iedomājieties, kur aitu pulki ganās. To visu vajag attīrīt, mazgāt. Tas ir ļoti kaitīgs darbs. Mums tāda nav, un par vienu vides problēmu mazāk," stāsta Borisova.
2.posms – materiālu sagatavošana
“Šeit ir mazgāšana, atsmitēšana, karbonizācija atkarībā no šķiedru veida. Jāattīra no dažāda veida piemaisījumiem, lai sagatavotu tālākai apdarei,” stāsta Borisova.
3.posms – krāsošana vai apdrukāšana
Piemēram, lielāks resurss vajadzīgs, lai tiktu pie melna un tumšo toņu auduma, kā arī pie spoži balta.
4.posms – nobeiguma apdare
Apdare var būt arī ķīmiskā, tostarp piesūcinot audumu ar dažādiem materiāliem, lai piešķirtu tam noteiktas īpašības. Piemēram, sporta apģērbam pievieno mitruma vai netīrumu atgrūdējus.
“Ir pētījumi, ka Alpu kalnos, kur koncentrējas slēpotāji ļoti skaistos kostīmos, ir izmērāma šo kaitīgo vielu klātbūtne, kas vidē nesadalās, uzkrājas un tur arī paliek,” stāsta Simanovska.
Ne viss sastāvs redzams etiķetē
Lai samazinātu ražošanas izmaksas, uzņēmumi pārceļ savu ražošanu uz valstīm, kur prasības pret vides aizsardzību ir zemā līmenī. Tā tirgū nonāk lēta prece, norāda Borisova. Taču arī par dārgāku preci automātiski nevar būt pārliecības, ka tā nav ražota ar līdzīgām metodēm, piebilst Simanovska.
“Mēs nevaram būt droši, ka apģērbs pat no zināmiem zīmoliem nāk no pilnīgi drošas ražotnes,” saka vides inženierzinātņu doktore.
Borisova papildina:
“Ja ražotājam nav zināms izejmateriālu un dažreiz arī ķīmisko vielu sastāvs, tad mums kā pircējam brīžiem nav zināms ķīmiskais sastāvs materiālam.”
T krekls un 6 kg izmešu
Katrā no ražošanas procesiem var tikt izmantotas gan skābes, gan sārms, gan oksidētāji, gan reducētāji. Turklāt katrs no posmiem prasa lielu ūdens daudzumu, kas jāattīra pirms un arī pēc darbiem.
“Uzņēmējs, kas strādā ar šīm krāsām, līdz galam nezina, kāds ir pilnais ķīmiskais sastāv krāsvielām, apdares materiāliem, jo tas ir to kompāniju komercnoslēpums.
Līdz ar to pilnībā nav zināms, kas nonāk ūdens attīrīšanas stacijās,” atklāj ķīmijas inženierzinātņu doktore.
Jana Simanovska gan piebilst, ka, piegādājot preci tekstila ražotājam, ķimikāliju ražotājam jādod pavadvēstule, kurā jāatšifrē visas kaitīgās vielas, tostarp mazās koncentrācijās. Viņa gan atzīst – ja tiek piegādāts audums, kurā ir palicis kaut kas no iepriekšējās apstrādes, tas nav obligāti norādāms. Turklāt bijuši precedenti, ka uzņēmumu soda par kādu kaitīgu vielu notekūdeņos, taču izrādās – tāda netiek izmantota ražotnē, bet gan kāds no piegādātājiem nav precīzi norādījis kaitīgās vielas.
Simanovska arī norāda uz kopējo ietekmi uz vides piesārņojumu apģērbu ražošanā:
“Viena T krekla saražošana izdala sešus kilogramus CO2, kas ir krietni vairāk nekā pats T krekls sver.”
Tāpat būtisks jautājums ir apģērba pārstrāde, kad tas tiek izmests un nokļūt vidē. Piemēram, kokvilnas apģērbs ar laiku noārdīsies, bet sintētiskais ne. Svarīgi arī tas, cik ilgi apģērbs tiek valkāts.
“Ja nopērkam kvalitatīvu materiālu, kas mums ilgi kalpos, ietekme [uz vidi] būs mazāka nekā tad, ja būsim spiesti nomainīt trīs dažādus kreklus,” saka Simanovska.
