“Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo ēkās, kas ir būvētas no 1960. līdz 1990. gadam. Ja mēs gribētu tādas pašas ēkas būvēt šodien, tas vairs nebūtu iespējams, jo būvnormatīvu prasības pret siltumnoturību ir krietni augstākas,” stāstīja Rīgas Tehniskās universitātes docents, vadošai pētnieks Dzintars Jaunzems.
Lai gan siltināšana prasa līdzekļus un tas ir sarežģīts pasākums, jo dzīvokļi īpašniekiem vispirms par to kopīgi jāvienojas un jāatrod būvnieks, šis ieguldījums atmaksājas. Turklāt no valsts puses pieejami atbalsta instrumenti, kas sedz pusi no izmaksām. Šobrīd jaunu pieteikumu pieņemšanas atbalstam ēku siltināšanai gan ir uz brīdi apstājusies, taču Ekonomikas ministrijā sola, ka rudenī finansējums no valsts puses atkal būs pieejams.
“No līdz šim pieteiktajiem un īstenotajiem projektiem mēs redzam, ka siltumenerģijas patēriņš ēkās sarūk 40% līdz 60% apmērā,” norādīja Ekonomikas ministrijas pārstāvis Dzintars Kauliņš.
Parasti iedzīvotāji izvēlas ne vien siltināt ēku, bet arī to renovēt, nomainot jumtu, komunikācijas un veicot kāpņutelpas remontu. Vidēji siltināšanas un renovācijas izmaksas atmaksājas 15 gadu laikā.
“Viens ir tas, ka varam samazināt siltumenerģijas patēriņu. Otrs, kas patiesībā ir primāri – sakārtojam pašu ēku, ļaujam tai dzīvot vēl vienu mūžu,” uzsvēra Jaunzems.
Siltinot daudzdzīvokļu ēku, eksperti iesaka rūpīgi izvērtēt būvnieku piedāvātos risinājumus. Ne vienmēr lētākais materiāls siltinājumam un fasādes risinājumam būs prātīgākā izvēle.
