Sadaļas Sadaļas

Pētnieks: Latvijā ir aptuveni 50 lāči, un lielākā daļa uzturas Ziemeļvidzemē

Šajā pavasarī īpaši daudz liecību par lāču klātbūtni fiksēts Vidzemē – Limbažu, Alojas, Valkas un Naukšēnu novados. Vai tas nozīmē, ka lāču skaits ir būtiski palielinājies un vai, doties mežā pastaigās, vai ogot, ir pamats satraukumam?

Pētnieks: Latvijā ir aptuveni 50 lāči, un lielākā daļa uzturas ZiemeļvidzemēGunta Matisone

Staicele tiek dēvēta par stārķu pilsētu, bet, kā tagad joko staicelieši, nu būs arī lāču pilsēta. Šajā apkaimē, kā pastāstīja staicelietis, mednieks Mārtiņš Strokšs, lāči tiešām nav retums:

"Mums tas nav pārsteigums, ja tur kāds redz vai kādam tur kameras pie barotavām. Tā jau ir tāda ikdienišķa parādība, nu, ir diezgan. Man personīgi pie tās barotavas, nu, trīs nāk noteikti."

Arī pašam Mārtiņam, dodoties mednieka gaitās, ir nācies satikties ar lāci aptuveni četras reizes.

"Bija tā, ka gāju medībās un dzirdēju, ka auzās ēd, nu, ka cūka ēd. Es redzu, ka viņai mugura spīd, nu, es tur eju, jo man tas tornis tur tuvu pie tā lauka ir, es klusām novelku zābakus un lienu augšā tajā tornī.

Tad kad es uzlienu tajā tornī, es saprotu, ka tur nevis cūka ēd, bet Vinnijs.

Vinnijs ir apgūlies zemē, viņš slinks ir, viņš nestaigā pa tīrumu, bet viņš noguļas un cik ar ķepām sev var piegrābt klāt, tik viņš ēd. Viņš noēd tādu pleķi un tad ceļas, un iet citur. Bet tad viņš mani saoda un pienāca vēl tuvāk, kādi metri 7–8, piecēlās kājās. Tad es viņam uzbļāvu, un viņš aizbēga, bet viņš aizbēga tieši tur, kur man mašīna stāv, tad es zvanīju tētim, lai brauc man pakaļ," satikšanos atcerējās Mārtiņš.

Atbildot uz jautājumu, vai bija bail, mednieks sacīja: "Teorētiski viņš jau no tevis nobīsies, bet, nu, es visiem draugiem salīdzinu, ka tas ir tāpat, kā svešā pilsētā iet uz zaļumballi – var viss noiet gludi un var nenoiet. Pagaidām viss ir gludi."

To, ka gan Staiceles pusē, gan arī citviet Vidzemē, lāči nav retums, apstiprina arī mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.

Runājot tieši par Ziemeļvidzemi, arī institūta veiktie monitoringa rezultāti rāda – šajā Latvijas daļā lāču vairāk, nekā pārējā daļā.

"Ja par tādu lāču kopdaudzumu, kas varētu jau būt, mūsu pēdējais tāds vērtējums – līdz pat 50–60 lāčiem. No viņiem gandrīz ceturtā vai pat trešā daļa uzturas Ziemeļvidzemē," pastāstīja pētnieks.

Viņš arī vērtēja, ka Latvijas mežiem lācis nav nekas pārsteidzošs. "Būtībā viņš te atgriežas. Pēc gandrīz gadsimta prombūtnes, jo 19. gadsimta otrajā pusē lāči praktiski tika iznīcināti Latvijas teritorijā, un pirmajā neatkarības laikā līdz Otrajam pasaules karam arī viņiem te burtiski neļāva atrasties," stāstīja Ozoliņš.

Vai aculiecinieku redzētie lāči, lācenes ar mazuļiem ir jau arī, tā teikt, Latvijas lāči, te dzimuši un auguši? Lai arī mednieki stāsta par redzētām lāču migām, tomēr pētnieku rīcībā nav īstu pierādījumu, ka mazuļi būtu dzimuši te, kaut gan arī tas netiek gluži izslēgts.

"Ziemo viņi pie mums jau kādu pusgadsimtu, bet nevairojas, vēl joprojām, un agrāk vēl jo vairāk tie galvenie lāči, kas uzturējās Latvijas teritorijā un arī šeit ziemoja, bija tēviņi. Arī šogad vēl tādi pārliecinoši ziņojumi par šajā ziemā dzimušiem lāčiem īsti nav. Un tas nozīmē, ka tā vairošanās pie mums ir diezgan reta parādība, bet tam jau nav nozīmes, jo tie pārdesmit, kaut vai pārsimt kilometri, kas mūs šķir no teritorijas, kur lāči noteikti dzimst un vairojas, tas ir Igaunija un Krievija, nu, neko jau daudz nenosaka.

Un tie paši lāči vien mums ir, bet tas nenozīmē, ka viņi nav mūsējie," stāstīja Ozoliņš.

Valsts Mežzinātnes institūta "Silava" pētnieki lāču monitoringu veic no 2015. gada. Tagad tas papildināts arī ar metodēm, kas pēta ģenētisko materiālu saturošus paraugus, piemēram, pēc viesošanās bišu dravā atstātās siekalas, ekskrementus vai spalvas. 

"Veidojam savu lāču tādu kā pasi, pasu kartotēku. Tad mēs sapratīsim, kurš lācis ar kuru lāci ir rados. Ja tas materiāls no viena lāča tiek iegūts vairākas reizes, sapratīsim, cik tālu viņš ir aizgājis, cik ilgi uzturējies, nu, tā visa informācija daudz precīzāka, nekā novērojumi," norādīja pētnieks.

Bet vai ir pamats satraukumam, ka lāču skaits pie mums palielinās?

"Ja tā populācija atjaunojas un tas notiek visas Eiropas mērogā, mums vienkārši jāiemācās ar viņiem sadzīvot.

Varbūt drusku jāpielāgojas, varbūt jāpiespiež, lai arī viņi mums pielāgojas, bet uztraukties… Nu, tikpat labi mēs varam uztraukties, ka komēta tuvojas

Tas apdraudējums ir ļoti minimāls, ja ir tieši tādi dzīvības draudi vai kas. Nu, tas lācis neuzbrūk šobrīd. Ir dažas valstis Balkānos, kur viņi tiešām ir ļoti daudz un tas iedzīvotāju dzīves stils ir savādāks, kur ir tie nelaimes gadījumi – Rumānijā, Bulgārijā, bet šajā Eiropas daļā nav viņu, un nebūtu jāuztraucas, manuprāt," sacīja Ozoliņš.

Savukārt, lai droši dotos mežā sēņot vai ogot, vai vienkārši pastaigā, padoms ir medniekam Mārtiņam Strokšam:

"Es domāju, ka tiem, kas ogās iet, viss ir ļoti vienkārši. Ir jādzied, jārunājas, jātrokšņo, manuprāt. Galvenais, ka nevajadzētu lācim piezagties klāt, lai viņš nenobīstas. Lai viņš jau tevi sadzird pa gabalu. Droši, ogās ejot, var sasmaržoties ar savām labākajām "Zīlītes" smaržām vai vienalga kādiem brīnumiem. Jo tu labāk smaržosi, jo viņš tevi ātrāk sajutīs un aizlaidīsies."

Brūnais lācis ir aizsargājamo dzīvnieku skaitā gan Latvijā, gan arī Eiropā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt