Zīdītājiem vispārējs hibernācijas jeb ziemas guļas periods ir no oktobra vidus līdz pat aprīļa vidum, taču katrai sugai tas var būt atšķirīgs.
"Mums ir īstie ziemas gulētāji, kas tiešām rauj pilnu termiņu, un tad ir tādi, kas ik pa laikam arī ziemā, atkušņa laikā, siltākos periodos kļūst aktīvi," skaidroja Ozoliņš.
Arī daļa sikspārņu jau šobrīd sāk domāt par ziemošanu un parādīties ziemošanas vietās uz palikšanu, norādīja Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks bioloģijas doktors, sikspārņu eksperts Viesturs Vintulis.
"Bet arī, ja uznāks siltie periodi, var gadīties, ka viņi vēl izkustas un kaut ko pabarojas pa to laiku, kad vēl kukaiņi pieejami. Tad, kad sāksies aukstākas naktis, tad tā nopietni viņi domās par došanos alās.
Sikspārņiem tas rādītājs doties gulēt ir tad, kad nav vairs kukaiņu, ko ēst, jo tad nevar atjaunot enerģiju un nekas cits neatliek, kā gulēt," skaidroja Vintulis.
Tāpēc sikspārņi pie miega dodas tad, kad Latvijā temperatūra nokrītas līdz +5..+6 grādiem vai kļūst zemāka, viņš norādīja.
"Temperatūra nav vienīgais ārējais signāls, kas dzīvniekiem veicina miegainību un došanos ziemas guļā, jo tām sugām, kas ir tie ziemas snaudēji vai gulētāji, viss dzīves cikls, varētu teikt, gandrīz līdz ģenētiskajam līmenim tā ir ieprogrammējies," piebilda Ozoliņš.
"Pat tie zīdītāji, kas šo [temperatūras] signālu nesaņem, – eksperimentos ir noskaidrots, ka viņi nojauš, ka ziemošanas periods sākas," viņš uzsvēra.
Ozoliņš stāstīja, ka ir dzirdējis cilvēkus uztraucamies, ka, sākoties klimata pārmaiņām, paaugstinoties vidējai diennakts temperatūrai, lāči vairāk negulēs, kas radīs papildu problēmas.
"Daļēji tas varētu būt saistīts ar kādiem nepieaugušiem, nenobriedušiem lāčiem vai tēviņiem, kas nav pietiekoši pabarojušies, bet lāču mātītēm ziemas guļa ir tik cieši saistīta ar vairošanās procesu, ka suga bez tās nemaz nevar pastāvēt. Labs piemērs ir, ka lāči dzīvo arī Spānijā, Grieķijā, Kaukāza apvidū, Turcijā, valstīs, kur ir daudz siltāks klimats," viņš skaidroja.
Lāču mātēm ziemas miegs ir akūti nepieciešams, lai janvāra vidū dzimtu jaunā paaudze, par kuru lācenes līdz pat pavasarim rūpējas automātiski, – īsti pat nepamodušās zīda un silda lācēnus.
"Tās rūpes ir tādas instinktīvas un nav apzinātas līdz ziemas nogalei, pavasara sākumam. Pirmais mazulis, kas tikko nācis pasaulē, ir ļoti nevarīgs, tāpēc lāču mammai tā miga un miers ir vajadzīgs tajā laikā – ja tas tā nav, mazulis tiek pilnīgi neapzināti pamests,
mamma var pamosties un aizbēgt prom, pat nezinot, ka viņai tāds mazulis ir," uzsvēra Ozoliņš.
Līdzīga saistība starp ziemas guļu un mazuļu nākšanu pasaulē atrasta arī sikspārņu pasaulē, piebilda Vintulis.
"Ir interesanti dati, ka ne tikai mērenajā joslā, ne tikai subtropu joslā, bet arī tropu joslā var būt šī hibernācija, – agrāk uzskatīja, ka tās nemaz nav tropos. Arī sikspārņiem tas ir saistīts lielā mērā ar vairošanos, jo arī sikspārņu mātei ir jāguļ, lai pēc tam arī sekmīgi attīstītos mazuļi," viņš skaidroja.
