“Ūdens var izskatīties un smaržot labi, bet ar aci ir grūti redzēt, vai iekšā ir baktērijas, lauksaimniecības minerālmēsli, pesticīdi,” skaidroja pētnieks.
“Avotu mums ir daudz, tie ir skaisti, bet vai to ūdeni vajadzētu dzert? Varbūt tomēr labāk ne. Vajadzētu vismaz pārbaudīt, pirms dzert,” ieteica Kalvāns.
Pētnieks norādīja, ka cilvēka veselībai bīstamākais ir bakterioloģiskais piesārņojums. Tam seko ķīmiskais piesārņojums, kas var nākt no lauksaimniecības. “Tam labs indikators ir nitrāti,” uzsvēra Kalvāns.
Liela nitrātu klātbūtne tika konstatēta avotiem bagātajā Kazu lejā, kas tika pētīta projekta „Ground eco” ietvaros teju divu gadu garumā.
Kalvāns skaidroja, ka nitrāti šajā vietā nāk no tuvējām lauksaimniecības zemēm: “Tās atrodas uz smilšmāla ieža, kas savukārt ir uz dolomīta – tas plaisā. Ūdens no lauksaimniecības zemēm tiek caur smilšmālam un pēc tam iekļūst dolomītā un nonāk avotos. Viss, kas ir uz lauka, ātri parādās avotos”.
Avota ūdens sastāvu vistiešākajā veidā ietekmē ieži, caur kuriem tas plūst, un vieta, no kurienes ūdens ir nācis. Proti, kas notika ar to virszemē, pirms tas kļuva par pazemes ūdeni. “Avota ūdens sākumā ir virszemē – pārsvarā tas ir lietus ūdens, kas tek caur augsni, nonāk iežos, ceļo pazemē caur iežu porām, mazām plaisiņām un tad izplūst kaut kur virszemē,” skaidroja Kalvāns.
Avotu ūdens kvalitātei savulaik uzmanību pievērsa arī Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Operācijā “Avoti”, pārbaudot ūdens kvalitāti 12 vietās, konstatēja, ka droši dzert ūdeni var tikai no pieciem avotiem. Zarnu nūjiņas un koliformas tika atrastas arī populāro avotu ūdenī.
