Vasaras vidū sākās vilku medību sezona. Valsts meža dienests noteicis šogad pieļaujamo dzīvnieku nomedīšanas apjomu – 280 vilkus. "Vilks ir medījams dzīvnieks. Medību noteikumi nosaka, ka vilku medību termiņš ir no 15. jūlija līdz 31. martam, bet ne ilgāk līdz Valsts meža dienesta noteiktam pieļaujamam nomedīšanas apjomam," skaidroja Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Vaters Lūsis.
"Jau kādu sesto gadu mēs nosakām šo apjomu – 280 īpatņi. Iepriekš ir bijis arī vairāk, pirms tam mazāk. Kādreiz, vēsturiski, vispār vilks bija nelimitēts medījams dzīvnieks līdz 2004. gadam.
Uz šo brīdi nomedīti 79 vilki, kas ir 28% no šiem 280."
To, cik daudz vilku katru gadu tiks atļauts nomedīt, nosaka vairāki faktori – populācijas stāvokļa vērtējums, tās ietekme uz mājdzīvniekiem, vilku izplatība valsts teritorijā un kopumā reģistrēto uzbrukumu skaits.
"Arī sugas aizsardzības plānā – tas ir uz zinātniski balstītiem datiem –, ir minēts, ka līdz 300 vilkus var medīt Latvijas teritorijā, tad viņi veiksmīgi atjaunojas," apliecināja Lūsis.
36 uzbrukumi mājlopiem, vairākums – Vidzemē
Šogad Valsts meža dienests jau saņēmis 36 apstiprinātus ziņojumus par vilku uzbrukumiem, kuros cietis ievērojams skaits mājlopu. Centrālā Vidzeme šogad piedzīvojusi visvairāk vilku uzbrukumu, un te visvairāk tie arī nomedīti – kopš 15. jūlija 15 vilki.
Pagājušajā gadā Centrālvidzeme ar vilku posta darbiem gan neizcēlās, taču šogad vien reģistrēts 21 gadījums Cēsu novadā, kuros nogalināta 121 aita – tik, cik pagājušajā gadā reģistrēts pa visu Latviju, neskaitot savainotās un pazudušās.
"Pagājušogad, atceros, bija kopumā 51 uzbrukums, bet aitām bija 39, un nogalinātas bija šajos uzbrukumos 129 aitas," stāstīja Medību daļas vadītājs. "Bet [uzbrukumi] bija izkliedēti pa visu Latvijas teritoriju. Šogad tā specifika, ka faktiski no šiem 36 uzbrukumiem, 34 gadījumos ar aitām, ir nogalinātas 173 aitas, vairāk nekā pagājušogad. 21 gadījums ir bijis tieši Cēsu novadā, pieci gadījumi – Smiltenē un blakus. Tā kā redzam to koncentrāciju atsevišķā konkrētā vietā – Cēsu novadā – Amata, Līgatne, Vaive, Zaube, Veselavas pagasts."
Lai suga atjaunotos, var nomedīt arī 300 vilkus
Vilks Latvijas teritorijā ieradies neilgi pirms cilvēka, pirms 10 līdz 12 tūkstošiem gadu. Tas sekoja līdzi saviem barības objektiem, kas tolaik lielākoties bija ziemeļbrieži.
Vilks ir sena suga, kas Latvijas un Baltijas teritorijā nekad nav bijusi iznīcināta. Mūsdienās vilks Latvijā sastopams gana daudz – no 60 līdz 70% valsts teritorijas.
Tā galvenās apdzīvotās vietas ir Ziemeļkurzeme, Centrālvidzeme, Ziemeļaustrumi un Latgale.
"Faktiski viss vilka dzīvesveids ir pakārtots divām lietām – viena, bez šaubām, ir barības ieguve," pastāstīja Latvijas valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. "Otrs iemesls [dzīvot] ir pēc iespējas vairoties, un lai vairotos, ir vajadzīga jauna teritorija. Stabils vilku bars, ja viņu no savas teritorijas neiznīcina, turpina saglabāt savas medību platību robežas."
Vilki dzīvo šeit simtiem, pat tūkstošiem gadu
Vilki Latvijas teritorijā ir nomedīti aptuveni vienās un tajās pašās vietās, taču agrāk vai vēlāk vilki tur atgriežas. Latvijas teritorijā ir daudz vietvārdu, kas to apstiprina – Vilkupīte, Vilku salas, Vilku purvi – tās ir vietas, kur vilki dzīvo jau simtiem, pat tūkstošiem gadu.
"Ja mēs pabraucam no Līgatnes Aizkraukles virzienā, Amatas pagastam cauri – Nītaure, More – tur ir tās savvaļas dabas diezgan daudz, neapdzīvotas teritorijas.
Ir kalnains, krūmains, mežains, purvi un ezeriņi. Tas ir tieši tas, ka vilkam ir vajadzīgs! Un, ja šajā teritorijā vēl ir kāds dāsns aitu audzētājs, kurš nepietiekoši sargā savus mājdzīvniekus, tad vilks to izmantos vienmēr!" secināja mežzinātnes institūta vadošais pētnieks.
Ar vilku ir jāsadzīvo, jo nelīdz arī drošāki žogi un aizsardzība saviem mājlopiem. "Vienīgais ceļš ir sadzīvot, jo dabai jau vilks ir vajadzīgs un beigu beigās mums savukārt vajadzīga savvaļas daba!" atzina Ozoliņš.
