Rēzeknes novada Kaunatas pagasta Lejiņu ciema Nellijas saimniecībā jau trešo gadu mitinās sikspārņi. Vasarā vakaros var redzēt, kā tie lidinās, savukārt ziemā pārziemo Nellijas pagrabā. “Nezinu kāpēc, bet tikai divi. Viens lien šķirbā, viens karājas griestos.
Turpat kartupeļi, burkāni, sarkanās bietes un turpat arī sikspārņi,” stāsta Nellija.
Sikspārņu izskats ir neparasts – ar pelei līdzīgu ķermeni, garām ausīm un plēvainiem spārniem. Tie atpūšas, karājoties ar galvu uz leju. Tas ir vienīgais zīdītājs, kurš spēj lidot.
Nelliju netraucē šo dzīvnieku klātbūtne savā saimniecībā: “Viņi tur tādi sarāvušies. Liekas, ka kaut kāda nūjiņa karājas, bet, kad ieskatās, tad redz, jā, ka tur kaut kas dzīvs, citreiz arī pakustas. Bet mēs ar rokām neaiztiekam. Sākumā mazākās meitas teica, ka neies uz pagrabu pēc kartupeļiem, bet tad pierada. Mēs viņiem netraucējam, viņi mums arī nē.”
Latgale ir īpaši pievilcīga sikspārņu dzīvošanai, jo tur ir viņu dzīvei vairāki labvēlīgi faktori: ezeri, dievnami un veci parki. Sikspārņi pārtiek no kukaiņiem, tāpēc ūdenstilpju tuvumam ir liela nozīme barības ieguvē. Savukārt dievnamu bēniņi un veci koku dobumi ir laba vieta, kur sikspārņiem mitināties vasaras laikā.
Pētnieks Gunārs Pētersons katru vasaru dodas uz Latgali vērot sikspārņus: “Kopumā tā ainava ir ļoti laba. Es nāku no Zemgales, un Zemgalē ir lauksaimniecības zeme, tur ir milzīgie tīrumi, un tas ir otrs pretstats. Tā ir teritorija, kas ir nabadzīga ar sikspārņiem. Ne tur ūdeņi, uz laukiem ķīmija bieži vien tiek lietota, un, atbraucot uz Latgali, pilnīgi pretēji.”
Latgalē Kaunatas baznīcā un Lūznavas muižā atrastas dīķu naktssikspārņu kolonijas, kas ir īpaši aizsargājama suga Eiropā.
Ziemā sikspārņu barība – kukaiņi – nav atrodama, tāpēc tie ziemā guļ.
“Ja Latvijā pārziemo, tad tie ir pagrabi, tuneļi cietokšņi, pazemes, puspazemes. Viena daļa sugu dodas prom, migrē uz Rietumeiropu vai Dienvideiropu. Un tās sugas ziemo ēku sienās vai malkā viņus atrod, tur ir siltākas ziemas, tur viņi var izziemot. Latvijā tie, kas ziemo, pārceļas uz pazemes mītnēm,” stāsta Pētersons.
Pētnieks atklāj, ka sikspārņi nedzīvo neapsaimniekotās ēkās. Tiem ir vajadzīgs siltums un aizvējš.
Tukši pamesti šķūņi vai izsaluši pagrabi nebūs vieta, kur pārziemot neparastajiem lidoņiem - sikspārņiem.
Latvijā visi sikspārņi ir aizsargājami. To dzīvei labvēlīgus apstākļus apdraud remonti ēkās, kur viņi mitinās, it īpaši, ja tie notiek jūnijā vai jūlijā, jo tad sikspārņiem ir mazuļi, kas var aiziet bojā. Pēc ēkas remonta sikspārņiem jānodrošina iespēja atkal iekļūt ēkā. Tāpat sikspārņu dzīves apstākļus nelabvēlīgi ietekmē ēku apgaismojums. Tāpēc būtu ieteicams neizgaismot sikspārņu skreju, lai gaisma netraucē tiem izlidošanu un medīšanu.
Kā norāda pētnieks,
šobrīd Latvijā nav lielu bažu, ka sikspārņu skaits strauji samazinātos, taču arī straujš pieaugums nav novērojams.
“25 gados skaits gājis uz leju vienai sugai. Ir vairākas sugas, kurām tas ir stabils vai tie dati nesniedz atbildi. Un astoņām ziemojošām sugām dati iet uz augšu,” stāsta pētnieks.
Ieraugot sikspārņus, nav jāuztraucas par viņu klātbūtni. Cilvēkiem Latvijā mītošie sikspārņi nav kaitīgi. Šobrīd sikspārņus cilvēki, visticamāk, var pamanīt māju pagrabos.
“Ko darīt? Protams, jāizstāsta savai ģimenei, lai viņi visi papriecājas, redz sikspārni. Bet, to darot, jābūt uzmanīgam,
nevajadzētu pieiet un ilgstoši spīdināt gaismu. Var vienu fotogrāfiju uztaisīt, nevajag ilgstoši traucēt.
Nevajag pagrabos turēt tukšas burkas, ir cilvēki ziņojuši, ka sikspārņi iekrīt iekšā, meklē kaut kādu caurumu, jo naktī neredz, viņš jūt, ka tur ir caurums un no burkas ārā netiek un nobeidzas,” norāda Pētersons.
Līdz šim Latgalē ir maz informācijas par sikspārņu ziemošanas vietām, tāpēc sikspārņu pētnieks aicina ziņot par manītajiem sikspārņiem, tos nofotografējot. Katra informācija ļauj labāk apjaust Latvijā mītošās sugas un uzturēšanās ģeogrāfiju.
