Bāliņa ir viena no speciālistēm, kas iesaistījusies starptautiskās sadarbības programmā "Rītdienas jūras labība", lai kopā ar citiem zinātniekiem no 28 valstīm piedalītos pētniecības projektā, kura mērķis ir veicināt jūras aļģu potenciāla izmantošanu Eiropā.
Nereti Baltijas jūras malā var ieraudzīt akmeņus, kas apauguši ar zaļiem, mīkstiem matiem – tās ir ulva aļģes (Ulva intestinalis), kuras zinātnieku interesi piesaista ar savām vērtīgajām īpašībām un kuras var izmantot gan pārtikas, gan ķīmiskajā rūpniecībā, kā arī enerģētikā.
Latvijā augošās ulva aļģes izmēra ziņā gan nav iespaidīgākās Eiropā. “Eiropā tās ir dažādos izmēros un ir daudz lielākās, var būt pat dažus metrus garas. Baltijas jūra ir slēgta jūra, un ūdens apmaiņa ir diezgan limitēta, tāpēc arī jūras sāļums ir mazāks. Aļģēm tas ir stresa apstāklis un ir jāpielāgojas, jo ūdens nav ne īsti salds, ne īsti sāļš, tāpēc viņas nevar izaugt tik lielos izmēros,” skaidroja Bāliņa.
Viens no veidiem, kā šo zaļaļģu sugu izmantot, ir lietošana pārtikā, jo tās ir bagātas ar olbaltumvielām, ogļhidrātiem un antioksidantiem.
“Ir ļoti ieteicams ēst, jo viņas ir ļoti bagātas ar uzturvielām. Ļoti līdzīgas laminārijām, viņas visas garšo pēc jūras. Zaļaļģes olbaltumvielu satura ziņā var salīdzināt ar pākšaugiem, piemēram, sojas pupiņām. Tas būtu ļoti labs risinājums proteīna uzņemšanai, piemēram, veģetāriešiem,” norādīja pētniece.
“Aļģēs ir dažāda veida pigmenti, kas darbojas kā antioksidanti, un aļģes ir ar ļoti augstu makroelementu saturu, piemēram, kāliju, fosforu, magniju, kalciju, nātriju, sēru, jodu, tie arī ir ļoti svarīgi elementi uzturā,” viņa piebilda.
Ulva aļģu izmantošana neaprobežojas vien ar lietošanu uzturā. Bāliņa uzsvēra: “Tas neaprobežojas tikai ar pārtiku, bet arī ar dažādām ķīmiskām vielām, materiāliem, enerģijas iegūšanu. Tā ir vesela vērtību ķēde ar produktiem, ko var iegūt no šīm aļģēm.”
Ulva var saražot vairāk biomasas uz kvadrātmetru nekā sauszemes augi, šīs aļģes arī kalpo kā aizsargs ūdenstilpņu aizaugšanai. “Baltijas jūras ekosistēmā tāpat kā visur citur ir ļoti liela problēma ar eitrofikāciju jeb ūdens vides pārbagātināšanos ar barības vielām. Aļģes augot patērē šīs barības vielas un tādā veidā attīra ūdeni,” norādīja pētniece.
Eiropā ulva sugas aļģu audzēšana jau notiek, īpaši siltākās vietās, piemēram, Itālijas piekrastē un Grieķijā. Baltijas jūrā aļģu audzēšana ir diezgan sarežģīta, atzina Bāliņa.
Savvaļā pieejamās ulva aļģu pļavas Baltijas jūrā ir aizsargājamas, taču izskalotā veidā tās ir pārāk netīras.
Audzēt ulva aļģes var divos veidos – gan uz sauszemes, gan ūdenī. Uz sauszemes audzēšana notiek palielos baseinos, pārsvarā jūras tuvumā, lai no tās var ņemt ūdeni. “Audzējot šādi, apstākļi ir daudz kontrolējamāki, var kontrolēt gan ūdens plūsmu, gan barības vielu pievadīšanu, gan apgaismojumu, gan grauzējus var ierobežot. Jūrā aļģu audzēšana notiek pie tīkliem vai restēm, viņas tiek piestiprinātas uz dažādiem materiāliem un iegremdētas jūras ūdenī, un tad nu viņas tur aug,” skaidroja pētniece.
