Attālināti tiek pētītas visas 19 000 Latvijas upes, apkopojot visu institūciju datus, to visu ievadot milzīgā datubāzē. Līdz augusta vidum šis apjomīgais darbs būs paveikts.
“Tad mēs sāksim analizēt šos datus, lai saprastu, cik lielā mērā katras Latvijas upes katrs kilometrs piemērots noteiktām zivju sugām. To vajag, lai varētu plānot efektīvākos apsaimniekošanas pasākumus. Ja mēs gribam nojaukt dambi, tad jēdzīgāk būtu vispirms nojaukt to dambi, kurš atstāj vislielāko ietekmi.
Ja gribam atjaunot potenciālās nārsta vietas, tad jēdzīgāk to būtu darīt upē, kurā attiecīgā suga varētu nārstot, bet tagad nevar, jo apstākļi nav tam labvēlīgi,” par upju efektīvāko apsaimniekošanu stāstīja zinātniskā institūta pētnieks Kaspars Abersons.
Paralēli tam Kaspars īpašu uzmanību pievērsis nēģiem. Kopā ar Lietuvas zinātniekiem izpētījis, ka abām valstīm ir kopīga nēģu populācija un to, cik liela tā ir.
Abersona ceļš uz zinātni sākās kopš bērnības, kad dzīvojis pie Ventas un diezgan ātri sapratis, ka upē dzīvo ne tikai zivis, ko visi pazīstam, – sapali, raudas, līdakas, bet arī dažādas sīkbūtnes. Vidusskolā sapratis, ka viņu interesē bioloģija, tāpēc iestājies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Tagad, strādājot zinātniskajā institūtā “Bior”, Kaspars pievērsies zivju un upju pētīšanai.
Kolēģi Kasparu raksturoja kā ļoti aizrautīgu, tieši tādam arī jābūt zinātniekam. Viņš ir galvenais nēģu pētnieks Latvijā un viszinošākais zivsaimniecības ekspertīžu jomā.
“Kad nolemsiet kaut ko būvēt, veikt kādu saimniecisko darbību ūdenstilpēs, visdrīzāk jūs agri vai vēlu nokļūsiet pie Kaspara. Viņš ir cilvēks, kurš sniedz ekspertīzes, informē, kā labāk veikt saimniecisko darbību, lai tas mazāk kaitētu zivīm,” savu kolēģi raksturoja Didzis Ustups, BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs.
Kaspara viens no darba pienākumiem ir zivju monitorings jeb Latvijas upēs esošo zivju skaitīšana.
“Mēs zivis ķeram ar elektrozveju. Izmantojot īpašu līdzstrāvas elektrozvejas ierīci, kas speciāli gatavota, lai ar to skaitītu zivis. Vispirms zivis tiek apdullinātas, mēs tās noķeram, izmēram, bet pēc tam atlaižam, un zivs laimīgi aizpeld,” skaidroja Abersons.
“Es esmu starp tiem laimīgajiem, kam darbs ir hobijs. Ar prieku nāku uz darbu. Mani interesē, kādi faktori nosaka zivju faunu, kas upes padara par tādām, kādas tās ir, un ko mēs varētu darīt, lai būtu labāk. Mana ikdiena paiet, apmierinot savu personīgo ziņkārību, par ko arī kāds samaksā. Par to es esmu priecīgs,” tā savu darbu raksturoja Kaspars Abersons.
