Uzņēmējdarbības centra un bibliotēkas „Sala” vadītāja Ieva Prauliņa pirms tikšanās ar Latvijas Radio korespondenti iepriekšējā dienā bija papētījusi, kur tad Ungurpils dzirnavu ezerā šīs salas ir un vai būs iespēja tās ieraudzīt. Taču ziņa nebija iepriecinoša.
“Kopš sākās saulainais laiks, viņas ir tajā galā, tur viņas arī ziemo, tur ir tāds kā neliels līcītis, tagad viņas nekā nevar atnākt šurp, jo vējš ir pretējā virzienā,” skaidro Prauliņa.
Šogad peldēšana bijusi ļoti aktīva. “Izkusa ledus, un sākās tā braukāšana, pavasarī un rudenī ir īpašas izrādes, tad tik tiešām ir, ko redzēt; kad dārzu sēj un dārzu vāc, ir ko redzēt, pagājušo gadu bija ļoti aktīvas,” teica Prauliņa.
Par peldošo salu izcelsmi ir vairākas teikas, un tajās pie šo salu tapšanas vainots velns.
“Tajā galā uz Joglas upītes ir uzceltas dzirnavas, un zemnieks cīnījies ar lielo ražu, bet velns viņam visādi kaitējis un traucējis. Tad zemnieks izkausējis alvu. Un kā tas velns pa šķirbu lūr, tā iešāvis šim to karsto alvu acīs, un kur viņš liksies – ezerā, un tās acis aukstajā ūdenī izsprāgušas, un tās ir tās peldošās salas,” stāsta bibliotēkas “Sala” vadītāja.
Taču ar velna darbiem šeit nav nekā kopīga un, kā jau tas parasti ir, izskaidrojums ir visai racionāls, jo Ungurpils ezers ir mākslīgi veidots, uzpludināts ezers.
“Uzcēla dzirnavas, uztaisīja dambi, pacēla līmeni, un kūdrainā daļa pacēlās augšā un laika gaitā apauga ar krūmiem, kokiem, tagad tur ir 20-25 centimetri diametrā bērzi un melnalkšņi virsū,” skaidro Ieva Prauliņa.
Protams, salas ir Ungurpils un arī Alojas novada viens no tūristu piesaistes objektiem, kuru braucot skatīt, var gan piedzīvot vilšanos un neko neredzēt. Kā atzīst novada domes priekšsēdētājs Valdis Bārda, ir jāapbruņojas ar pacietību vai jāgaida, kad pūtīs stiprāks vējš, taču salas var doties peldējumā arī gluži negaidīti.
“Man ir bijis tāds gadījums, kad es atbraucu ar meitu Ungurpilī peldēties, un meitai patīk ilgāk peldēt, bet, kamēr es ārā pārģērbjos, tikmēr aiz muguras tāds jocīgs troksnis, un pagriežoties pārsteigums, man garām aiziet lieli bērzi šalcot, tā kā skats ir diezgan iespaidīgs. Salas, protams, dod mums unikālu stāstu, cerēsim, ka mums šī vērtība paliks, jo tas tiešām ir kaut kas unikāls,” atceras Bārda.
Kādreiz ezerā ir bijušas pat 12 peldošās salas, tagad palikušas vairs divas un viena pavisam maziņa, kuru vietējie iesaukuši par kušķi.
Salas vienkārši piestāj krastā, saķeras un tā arī paliek. Pie dzirnavu dambja Ieva Prauliņa rāda vietu, kur tās ir palikušas.
“Šeit vidū ir atliekas no salām, kas ir piebraukušas pirms gadiem un aizķērušās tur. Mēs ļoti rūpējamies, lai nepaliekam bez salām. Šeit bija vienreiz lielā sala ieķērusies, un vīri ar trosēm sasēja lielos kokus kopā, bet iztrūka robs un neko nevarēja izdarīt, viņai ir tāda masa zem ūdens, tāds kā aisbergs, vairāk nekā 3 metri sakņu kamols apakšā. Viņš arī savā ziņā dara labu darbu, jo mums ezers aug ciet - zāļains, dūņains, viņš tā kā ar tādu skrāpi tik izlaiž pa to ezeru,” piedzīvotajā dalās Ieva Prauliņa.
Lielākā iespēja šīs salas ieraudzīt esot tad, ja novada robežās jūtams, ka mainās laiks, nāk negaiss.
“Bet ir bijis tā, ka sala apstājas un stundu stāv, es zvanu uz Staiceli fotogrāfam, pēc 15 minūtēm viņš ir klāt, bet salas vairs nav. Ir gadījumi, kad salas iet pilnīgi bez vēja, tas ir kaut kādā straumes ietekmē, tad ir viss ciems kājās, kaimiņi zvana viens otram, visi skrien – sala iet, vēja nav, tad ir dīvaina sajūta, ļoti dīvaina sajūta,” stāsta Prauliņa.
Bet, ja tomēr salas peldot neizdodas ieraudzīt, tad jaunuzceltajā Ungurpils uzņēmējdarbības atbalsta centrā “Sala” var noskatīties par tām filmu “Klaidoņstāsts”.
