Pēc iepriekšējā suņa aiziešanas Irēna ar vīru nolēma, ka mājās ir nepieciešams jauns mīlulis, kurš noteikti tiks pieņemts no kādas dzīvnieku patversmes. Apskatot teju visās patversmēs pieejamos suņus, neviens nespēja iekarot sievietes sirdi, līdz strauji izplatījās ziņas par kādu mežā pamestu suni, kurš ticis notverts un nogādāts Ugāles dzīvnieku patversmē.
Aizbraucot uz patversmi, Irēna uzreiz sapratusi, ka tieši Lācis ir suns, ko viņa kopā ar vīru visu šo laiku bija meklējusi.
Kaut arī cilvēki, kas dzīvojuši netālu no meža, centušies Lācim palīdzēt, atnesot tam ko ēdamu, dzīve mežā, kur temperatūras stabiņš atradās tuvu nullei, nav bijusi no vieglajām.
Iedomāties suņuka pārdzīvoto mežā Irēnai ir sāpīgi, taču, neskatoties uz pārdzīvojumiem un cilvēku nodevību, ar kuru suņu puikam nācās saskarties, viņš joprojām no jauna turpina uzticēties cilvēkam.
Šobrīd Lācis ir ieguvis mīlošus saimniekus un mājas, kuras dala vēl ar trim mīluļiem – čivavas sugas suņuku un diviem kaķiem. Irēna atklāj, ka Lāča pateicība par sniegto otro iespēju jūtama ik dienas.
Ar mazo čivavas sugas suņuku Lācis uzreiz sapratās itin labi, taču attiecībās ar kaķiem gāja grūtāk.
Irēna strādā par bioloģijas skolotāju, tomēr viņas sirdslieta ir māksla. Tāpēc arī viņas abi kaķi tikuši iemūžināti viņas gleznās. Kā atklāja Irēna, tieši Lācis būs nākamais, kurš tiks pie savas gleznas.
Nesen no dzīves aizgāja sievietes iepriekšējais suns un kaķis. Tāpēc līdzīgi kā Lācis no patversmes tika pieņemts jauns kaķēns. Irēna tic, ka katram dzīvnieks atnāk viņam paredzētajā dzīves posmā, neskatoties uz to, vai iepriekšējais mīlulis no dzīves aizgājis vakar vai pirms gada. Kā atklāja Irēna, iespējams, šie aizgājušie mīluļi gluži kā sargeņģeļi savā vietā atsūtījuši jaunus mājas iemītniekus, par kuriem rūpēties.
