Arī suņi pārdzīvo draugu aiziešanu uz citiem medību laukiem. Īpaši tad, ja kopā pavadīta visa dzīve. Otiņš ir cienījama vecuma taksis, kurš nesen palika bez sava labākā drauga – Dzintras iepriekšējais suns nomira, būdams 17 gadus vecs.
“Viņš ļoti skuma, viņš ļoti... neteiksim, ka gaudoja, bet tā smilkstēja. Un es sapratu. Zvanu mazmeitai, es saku – dikti Oto skumst pēc sava drauga,” stāsta Dzintra, Peles un Oto saimniece.
Lai kliedētu takša bēdas, Dzintra nolēma dot mājas kādam nelaimē nonākušam sunim. Tieši mazmeita internetā noskatījusi sunīti Peli, kura Ogres patversmē mitinājās jau vairākus gadu.
“Es uzreiz saku – nu tomēr tā mana Pelīte ir. Kaut kā iekrita acīs, jo mazmeita pateica, lūdzu, te ir tā Pelīte. Mēs iecēlām viņu mašīnā, un jūs iedomājaties – Pele izbēga. Mēs domājam, viņa aizbēgs vispār. Nē, viņa atskrēja atpakaļ pie patversmes vārtiem – redziet, kā viņa pa tiem sešiem gadiem bija pieradusi patversmē,” stāsta Dzintra.
Lai gan Pele teju visu mūžu uz pasauli bija skatījusies caur patversmes voljēru, viņas uzticība cilvēkam nebija zudusi.
Sunīte Dzintras kundzei seko ik uz soļa, piedalās darbos un pats galvenais – nespēj beigt smaidīt.
Bet ko par jauno biedru domāja seši Dzintras kaķi un pats Oto? “Visi ļoti labi sadzīvo. Es domāju – varbūt būs problēmas, varbūt viņa trenkās, kaķiem klups virsū vai kā. Nē, Pelīte bija tik, tik.. viņi uzreiz sadraudzējās. Abi kopā, redz. Acīmredzot Oto gaidīja savu draudziņu.”
Jaunajās mājās Pele iejutusies ātri. Tomēr dzīve patversmē bija atstājusi sekas – suns mēdza nočiept ēdienu vai izrevidēt ciemiņa somu, meklējot kārumus. Tāpat Pele baidījās no istabas, jo tik ļoti bija pieradusi pie voljēra. “Mājā viņa negribēja iet. Viņa iegāja mājā iekšā un nomentāli prasījās ārā. Vispirms virtuvē, tad pakāpeniski pa istabām es viņu izvedu. Ļoti tramīga mājās, ļoti tramīga,” stāsta saimniece.
Izrādās, ka inteliģentā Pele var būt arī sargsuns, vismaz tā domā viņa pati. Sākumā suns jauno saimnieci sargājis tik ļoti, ka paziņas mājās devušies ar saplēstām biksēm. Tagad Pele apguvusi pieklājības normas.
Mīlestība pret dzīvniekiem Dzintrai bijusi visu mūžu. Tieši ķepaiņi palīdzējuši cīnīties ar sāpēm pēc vīra zaudējuma. Galu galā cilvēks nedrīkst būt viens – tāpat kā viņa četrkājainais kompanjons. “Šad tad, kad viņi virtuvē visi saskrien, liekas – vai, cik man viņu daudz. Nu, es nezinu, varbūt jau drusciņ man ir vientulība un līdz ar to man ir tie dzīvnieki. Es neesmu vientuļa, jo man dzīvnieki visapkārt ir,” saka Dzintra.
Suņa Pelītes vecums kundzi nebiedē, bet pārdomas izraisa cilvēku neapdomība: “Ļoti daudz ir tā, ka neparēķina, ka sunīts dzīvo 15 [gadus]. Mans sunīts pat 17 gadus nodzīvoja. Varbūt tajā momentā grib bērni, grib to sunīti, pēc tam apnīk tas sunītis. Dudz iemeslu, daudz iemeslu [pamešanai], bet tas ir nežēlīgi.”
Daudzi patversmju seniori joprojām cer uz laimīgām vecumdienām īstā, mīlošā ģimenē.
Diemžēl viņu iespējas ir ierobežotas – cilvēki parasti izvēlas kucēnus vai jaunus suņus, kurus paši varēs apmācīt un kuru purniņos ir šķietami vairāk mīļuma. Pele turpretī ir pierādījums, ka laimei vecums nav šķērslis.
“Ne katrs uzņemas sunīti paņemt deviņos gados, bet tantiņas tā kā es – kāpēc gan nepaņemt vecāku sunīti. Kā mums tagad ir – viens pret septiņi. Šogad man 63 gadiņi un manai Pelītei 63.”
