Cīņu par pasaules čempiona titulu no sākotnējiem 140 pretendentiem turpināja vairs tikai seši Vesthailendas baltie terjeri. Nobijušies bija visi - gan saimnieki, gan treneri, gan frizieri. Pēdējais izgājiens ringā noteica čempioni, par kuru kļuva Latvijas pārstāve Stella.
Uzvara nav nejaušība, tas ir daudzu gadu rūpīgs darbs. Ar suņiem čempioniem strādā vesela komanda – profesionāli treneri, kopēji, frizieri.
Lai cik izcils būtu suns, viens pats saviem spēkiem pasaules čempionātu vairs uzvarēt nevar neviens.
Arī izstādes suņu trenēšanai ir sava specifika. Tādas nopietnas dresūras nav, galvenais ir panākt suņa iemīlēšanos sevī, tādu nelielu narcisismu.
Čempiona titulu izšķir sīkas nianses, ļoti iespējams, ka šoreiz izšķirošā nozīme bija treneres veiksmīgi atrastai spēļmantiņai.
Pasaules visaugstākajā līmenī viss ir ļoti, ļoti nopietni - treneri, frizieri, kosmētika un pat nokļūšana uz sacensībām ir vesels stāsts. Šoreiz čempionāts notika tuvu - Milānā, it kā tepat tepat Eiropā, tikai pāris stundu ar lidmašīnu. Nē, nokļūšana Milānā bija vairāku dienu maratons.
Pēc uzvaras, protams, bija gandarījums, apsveikumi, milzu interese par kucēnu iegūšanu un īsti draudi - pēdējais brīdinājums uz nākamo izstādi nebraukt - par to gan kucītes saimniece Lilita runā nelabprāt.
Čempioni tiek īpaši sargāti un nekad netiek atstāti vieni ne izstādēs, ne Latvijā – jo var tos noindēt vai nozagt.
Par savu galveno uzdevumu čempionu saimnieki uzskata Vesthailendas balto terjeru jeb vestiju šķirnes popularizēšanu.
Pirmās rakstiskās ziņas par Vesthailendas baltajiem terjeriem parādījās 16.gadsimtā, kad Skotijas karalis uzdāvināja Francijas karalim sešus baltus terjerus. Šķirnes izcelšanās leģendas ir divas – romantiskā un praktiskā. Romantiskā vēsta, kad jūras kaujā pie Anglijas krastiem gāja bojā spāņu Neuzvaramā armāda, krastu sasniedza un izglābās viens balts spāņu suns. Tieši viņa gēni dod vestijiem to baltumu.
Praktiskā versija visu izskaidro ar medību vajadzībām. Skotijā lapsu un āpšu medībās bieži izmantoja kernterjerus. Viņi līda alās un dzina ārā lapsas. Taču tā kā pēc kažoka krāsas viņi bija līdzīgi lapsām, bet klinšainais reljefs bija slikti pārskatāms, tad azartiskākie mednieki bieži kļūdījās un šāva sava suņa virzienā. Lai šo kļūdīšanos novērstu, tika selekcionēti balti suņi.
Lai gan šobrīd vestiji ir kļuvuši par cilvēku kompanjoniem, skaistumsuņiem – mednieka gēni viņā ir dzīvi. Ja ieraudzīs kurmju rakumus vai alu, noteikti raksies un līdīs iekšā. Raksturs ļoti aktīvs un azartisks, patīk spēlēties līdz sirmam vecumam. Tikmēr baltais kažoks prasa rūpīgu kopšanu.
