Kad Sanitai Auniņai radās klusa ideja par trešo suni, viņai nekas nebija jāmeklē – internetā Sanitu uzmeklēja Tonkas stāsts.
““Facebook” tīklā bija, ka sunim ar bēdīgu dzīves pieredzi vajadzīgas jaunas mājas, kaut kāda doma bija par suni dīvānā. Bēdīga viņa izskatījās tai bildē, tās acis bija galīgi bēdīgās, bet to nevar tā pateikt tā vārdos, dzejniekam jābūt, lai to raksturotu,” atcerējās Sanita.
Tonkas skumjām bija iemesls. Deviņus gadus sunīte bija dzīvojusi dzīvoklī kopā ar savu ģimeni. Ziemā pāris izšķīrās, un sieva, gribēdama “ieriebt” bijušajam vīram, suni izmeta no mašīnas un atstāja viņa pie durvīm. Vīrs savukārt Tonkai vienīgo vietu atvēlēja malkas šķūnī uz lupatas – jo viņam taču sākās jaunā dzīve, bet suns piederēja pie pagātnes.
“Meitenes, kas viņu izglāba, aizveda viņu pie vetārsta, izdarīja, apskatīja visu, visas potes nepieciešamās, jo viņa nebija reģistrēta,” stāstīja Sanita.
Tonkai arī atklāju nesaturēšanas problēmas, un viņai regulāri jālieto zāles līdz mūža galam.
Tā kā Tonkai veselības dēļ patversmē klātos grūti, viņa nokļuva pagaidu mājas. Tajās sunīte dzīvoja vien nedēļu – līdz Sanita ieraudzīja viņas fotogrāfijas, atbrauca klātienē iepazīties un jau nākamajā dienā atveda uz mājām.
“Nevar teikt, ka vētraini viņa kādu sagaidīja, viņa jau bija iejutusies mājā, visus pārējos suņus nolikusi pie vietas, viņa bija galvenā princese, viņa arī tagad tāda diezgan neatkarīga personība,” stāstīja Sanita.
Jaunajās mājās “viņai bija, ko pētīt visu teritoriju, atrada nodarbošanos, uzreiz labi jutās, nebija nevienā brīdī sabijusies vai kautrīga, bija bērni virsū, viņai patīk bērni, ļauj bužināt”.
Amerikāņu buldogiem piemīt liela stūrgalvība, bet tā nebija Sanitas lielākā problēma. Pagalmā jau vairākus gadus skraida divi enerģijas lādiņi – suņu māsas Puma un Makuta -, kuras pret jaunpienācēju izturējās visai skeptiski.
“Tas ir tāds izaicinājums, ļoti jāskatās, kas notiek, jo viņas īstenībā jau nav jaunas, mūsu suņiem 6 gadi, Tonka atnāca ar 9 gadiem, tā kā tas pēc cilvēka gadiem ir diezgan jaut tā - cilvēks ar pieredzi un tādu stabilu uztveri un saviem niķiem,” atzina Sanita.
“Viņa bija iekšā, un viņas bija ārā, zonas bija sadalītas un palēnām iepazinās, sadraudzējās,” sacīja Sanita.
Visvairāk Sanitu pārsteidza Tonkas atvērtība. Nebija ne miņas no tām bēdīgajām acīm, kas jauno saimnieci uzrunāja bildē no Ugāles patversmes. Tonka pieņēma jaunās mājas par savējām – bez rūgtuma par iepriekšējām.
“Tonkas gadījumā nejūt to, ka viņai būtu kaut kāds aizvainojums vai kaut kāds, ja cilvēki nav paspējuši sunim nodarīt jebkādas traumas, tad viņš ļoti labi var iejusties jaunās mājās un laimīgi dzīvot, un es domāju, ka viņai arī tā lapa ir aizvērta un viņai tagad ir šī dzīve šeit un tagad, nevis kaut kad kādreiz vai kaut kad nākotnē, bet tieši šeit un tagad,” sprieda Sanita.
Tonka ir pierādījums – deviņi gadi, veselības problēmas vai rakstura īpatnības nav šķērslis, lai suns sāktu jaunu labāku dzīvi. Galvenais atrast kādu, kas saprot un pieņem to, kāds esi..
“Viņa dod to patiesumu pilnībā, no viņiem to var mācīties, un patiesumu, atvērtība, tā labsirdība tiešām arī par to dzīvošanu šeit un tagad, ka nevajag raizēties, kas ir bijis vai kas būs, bet viņš ir šeit un ierauga tos cilvēkus, un viņš ir priecīgs un vienmēr gatavs nāk spēlēties,” atzina Sanita.
