“Es piķēju savus tomātus mierīgi, viena pati savā nodabā, un kaut kas tā nočab uz galda. Nē, taču te nav neviens, durvis ir ciet, ne kaķi, nekas, jo mums kaķi ir ļoti daudz. Paskatos un tur vesela čupa uz galda verandā ar tiem zalkšiem, čūskām, nu es viņus uzskatu par čūskām, jo viņi bija apmēram tādi pusmetru varbūt,” stāsta Grobiņas novada iedzīvotāja Olita Ozola.
Uz galda bija vismaz desmit zalkši. Retais būtu priecīgs savas mājas verandu dalīt ar rāpuļiem, kuriem mīļākā gulšņāšanas vieta - starp stādiņiem un uz palodzes. Olitas Ozolas mājā kāds zalktis pamanījies ielīst arī istabā un gulšņāt puķu podā.
Čūsku pētnieks Arkādijs Poppels stāsta, ka labākā rīcība šajā situācija ir “nedaudz pagaidīt, jo tikko kļūs vēl siltāk, arī grauzēji aizies prom pa laukiem, un līdz ar viņiem arī zalktis”.
“Nu otrs variants būtu iedzīt viņu kaut kādā trauciņā, spainī vai kaut kur maisā un aizvest viņu uz mežmalu un palaist,” iesaka čūsku pētnieks.
Olitas kundze gan mēģināja zalkti nobiedēt ar veco odekolonu, bet zalktis nemuka.
Poppels gan saka, ka tas ir zalktim kaitīgi, bet neatrisina to problēmu. Humānākais veids, kā zalktim likt saprast, ka ar viņu verandu negrasāties dalīt, būtu trokšņot.
“Jebkura čūska, kad trokšņo, ļoti labi to vibrāciju dzird un vispār viņai nepatīk tādas vietas, kur daudz cilvēku staigā un dara kaut ko, viņas tādas vietas diezgan īsā laikā pametīs,” stāsta Poppels.
Vēl viens svarīgs noteikums – gādāt, lai zalkši jūsu māju neuzskatītu par sava veida bezmaksas ēdnīcu. Pavasarī zalkši kļūst aktīvāki un viņiem gribās ēst, un visvairāk peļu pēc ziemas ir gar mājām, gar šķūnīšiem, kur ir pārtika viņiem, un tāpēc zalkši iet uz turieni, skaidro čūsku eksperts.
Lai zalkši nenodotos saviem pavasara mīlas priekiem jūsu verandā vai istabā, ir jāievēro dažas lietas - jānopļauj laikus zāle, jānovāc komposta kaudze nedaudz tālāk no mājas, kā arī jālikvidē vecie dēļi, kā arī jāaiztaisa ciet visas šķirbas, pa kurām zalktis varētu ielīst, piemēram, verandā.
Vēl ar pavasara iestāšanos daudziem nākas cīnīties un sadzīvot ar iršiem, lapsenēm un skudru armiju.
Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns stāsta, ka ar lapsenēm var mēģināt cīnīties, mēģinot iznīcināt ligzdas aizmetņus pavasarī, tas piespiež pieaugušos kukaiņus doties meklēt citas labākas vietas.
“Protams, mēdz likt arī pudeles ar tādu saldu šķidrumu – polšiņu, daudziem kukaiņiem šādi polšiņi garšo, un tad iekšā ir un ārā vairs netiek, bet jārēķinās ar to, ka no kaimiņa mājām, no tuvākās apkārtnes tik un tā atlidos lapsenes un, ja būs piemērotas vietas, tad viņas būs un tur viņas dzīvos,” saka Lielkalns.
Iznīcināt vecos iršu pūžņus nav jēgas, jo katru gadu tiek būvēts jauns.
Bet skudras mēdz dzīvot tur, kur viņām ir piemērotas vietas – kāda trupējusi koksne, jātiek galā ar šīm problēmām, un tad, kad šīs problēmas ir likvidētas, tad arī skudrām īsti nav pamatojuma šeit dzīvot.
“Protams, jāaudzē tomāti, un tad šīs te tomātu lapiņas, ko noplēš nost, tās pazarītes, tās arī īsti nepatīk skudrām,” atklāj Lielkalns.
Vēl ir pieejamas dažādas ķīmijas, bet no tām jēga maza, jo, ja skudrām būs piemēroti dzīves apstākļi, tās tik un tā dzīvos jūsu mauriņā. Bet pirms gaiņāt, piemēram, lapsenes - svarīgi ir atcerēties, ka tās iznīcina mušas, jo ar mušām pabaro savus mazuļus. Un ja negribat lapsenes, tad ir jāatsakās arī no visiem augļu kokiem un ogu krūmiem.
