Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepu ķepā” patversmē patlaban saimniekus gaida vairāk nekā 80 suņu un vairāk nekā simts kaķu. Filmēšanas brīdī “Ķepu” saimnieces telefons ir karsts: zvana policisti – Vecumniekos notverts pusauga kaķis, no Limbažiem atved kārtējo upuri, kas ilglaicīgi turēts necilvēcīgos apstākļos un sagaidījis savu glābēju.
Dzīvnieku aizsardzības biedrības "Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere apgalvoja, ka pirms pandēmijas dzīvnieku īpašnieki bijuši atbildīgāki, tagad sabiedrības izglītošanas darbs atkal jāsāk teju no nulles: "Ja mēs atceramies pandēmijas sākumu, visās patversmēs bija ļoti milzīgs pieprasījums, ka cilvēki vēlas mājās sunīti, kaķīti, jo mājsēdes laikā nav, ko darīt. Daudzi baidījās, ka būs kā Itālijā, kad no mājas varēs iziet tikai tad, ja ir suns. Šobrīd, kad cilvēku dzīves ir atgriezušās vairāk vai mazāk viņu ierastajā ritmā, dzīvnieku patversmēs sākam just sekas – daudzi gados jauni dzīvnieki nokļūst patversmē. Agrāk patversmē nokļuva suņi 3, 4 un 5 gadu vecumā, šobrīd, sākot ar 7–8 mēnešiem un līdz 1,5 gadam.
Patversmes, saprotot, kādas būs iespējamās sekas, pat paaugstināja dzīvnieku adopcijas maksu. “Ķepu ķepā” adopcijas līgumam pat pievienoja punktu par 1000 eiro sodu, ja cilvēks par dzīvnieku pienācīgi nerūpēsies. Tomēr visus dzīvniekus pasargāt neizdodas – cits pēc cita gados jauni dzīvnieki, pat kucēni un kaķu pusaudži, tiek burtiski izmesti uz ielas.
Gundega Bidere stāstīja: "Dzīvnieks bijis interesants, kamēr viņš bija mazs, kamēr bija, ar ko spēlēties bērniem, kamēr viss bija forši un jauki, bet suns aug un sāk pieprasīt uzmanību. Protams, lielai daļai cilvēku, kas šos dzīvniekus paņēma, nebija laika, lai ar tiem dotos pie kinologa uz apmācībām. Rezultātā dzīvnieki nav socializēti, daži pat agresīvi. Saprotam, ka ir bijusi “mīksto mantiņu ēra”, tikai diemžēl dzīvā formātā."
Turklāt laikā, kad viens no galvenajiem diskusiju iemesliem valstī ir vakcinācija, dzīvnieku saimnieki pēkšņi sākuši noliegt arī suņu un kaķu veselībai nepieciešamās injekcijas, novērojusi Bidere.
Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepu Ķepā” vadītāja izteicās, ka šobrīd cilvēkiem ir ļoti, ļoti saasināta attieksme pret vakcināciju: "Kā mēs zinām, patversmēs nonāk arī saimnieku suņi, kur suns bieži vien aizmucis. Saimnieks ierauga suni sociālajos tīklos, ka dzīvnieks nonācis patversmē, zvana mums un saka – sveiki, es esmu tāda un tāda dzīvnieciņa saimnieks. Un mēs regulāri saskaramies ar problēmu, ka suns nav vakcinēts pret trakumsēgu. Čips ir, bet nav reģistrēts, kas neļauj mums operatīvi atrast dzīvnieka īpašnieku. Kad stāstām saimniekam, ka suns nonācis patversmē un mēs nedrīkstam viņu atdot saimniekam atpakaļ, kamēr viņš nav vakcinēts pret trakumsērgu un piereģistrēts Latvijas datu centrā... Tad ir tāda sajūta, kad cilvēks izdzirdot vārdu “vakcinācija”, šķiet, ka šis vārds viņam ir kā sarkana lupata vērsim. Dzīvnieka saimnieks nav gatavs vakcinēt suni. Tas, ka tu viņam stāsti, ka pret trakumsērgu valstī obligāti jāvakcinē, ja ar to saslimst dzīvnieks, slimību var nodot arī cilvēkam, turklāt letalitāte ir 100 procenti... Tad rodas jautājums, cik daudz esam gatavi darīt sava dzīvnieka dēļ un kā to mēs pozicionējam paši pret sevi."
