Albatrosu cālis šobrīd jau ir paaudzies un mācās staigāt, dodoties piedzīvojumos ārpus ligzdas. Tomēr jaunais putns vēl nedodas pārāk tālu, lai nenokavētu maltīti, ko sagādājis vecāks.
Pirmās liecības par to, ka Gudrība gatavojas perēšanai, pētnieki novērojuši jau 2020. gada novembrī, kad lielā albatrosu mātīte tika manīta izpētām savu ligzdu. 2021. gada pašā sākumā pēc dažu nedēļu prombūtnes putns atkal atgriezies ligzdošanas vietā un iekārtojies perēšanai.
Laisanas albatrosi parasti dzīvo vidēji 12–40 gadu. Lielie putni teju 90% no dzīves pavada virs jūru un okeānu plašumiem, inkubācijas periodā ik reizi atgriežoties uz vienu un to pašu sauszemes stūrīti, ko albatross šim nolūkam atzinis par pietiekami drošu esam.
Pirmo reizi Laisanas albatrosa Gudrības ligzdu un tajā esošās olas 1956. gadā uzgāja ASV biologs Čandlers Robinss. Lielie savvaļas putni sāk perēt olas ne agrāk kā 5 gadu vecumā, kas nozīmē, ka iespējamais Gudrības izšķilšanās laiks varētu būt 1951. gads. Tomēr tas ir ļoti aptuvens pieņēmums, jo Laisanas albatrosi savu pirmo olu var izperēt arī 10 gadu vecumā.
2002. gadā Robinss, kuram tolaik bija jau 83 gadi, atgriezās uz salas, kur lielie albatrosi ik gadu perē savus mazuļus. Toreiz viņš pamanīja, ka vienam no putniem ap kāju ir nobružāts gredzens.
Vēlēdamies gredzenu nomainīt, biologs atklājis, ka to pats savām rokām putnam uzlicis teju pirms 50 gadiem.
Šobrīd albatrosu populāciju un ierasto ligzdošanas vietu apdraud ne tikai plastmasas piesārņojums okeānos, bet arī ūdens līmeņa pakāpeniska celšanās. Arvien karstāko vasaru dēļ jaunizšķīlušies cāļi nereti mirst arī no atūdeņošanās.
Midveja atolā, kur šobrīd mīt vairāk nekā miljons albatrosu, izveidots ASV nacionālais savvaļas rezervāts.
