Sadaļas Sadaļas

Pārtikas banka – glābiņš gan izsalkušiem vēderiem, gan videi

Pētījumi rāda, ka trešdaļa no visas pasaulē saražotās pārtikas – apmēram 1.3 miljardi tonnu gadā – tiek izmesta atkritumos, taču joprojām ir cilvēki, kuriem trūkst, ar ko pabarot sevi un ģimeni. Arī tepat, Latvijā. Kā šai problēmai var palīdzēt pārtikas banka? Kādu pārtiku Latvijā visvairāk ziedo un kas to dara? Vai pienāks diena, kad visi būs paēduši? Uz šiem un citiem jautājumiem podkāsta “Zaļgalvis” 7. sērijā atbild pārtikas bankas vadītāja Agita Kraukle. Ar viņu sarunājas Eva Johansone un Rvīns Varde. 

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot interneta žurnāla "Satori" un "VFS Films" jauno, kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Tagad raidījumu papildina arī podkāsts, kurā turpmāk katru otro trešdienu par vidi sarunāsies rakstnieks, dabas fotogrāfs un raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs Rvīns Varde un žurnāliste, bioloģijas maģistrante un raidījuma redaktore Eva Johansone. Katrā sērijā viņiem pievienosies kāds viesis.

Podkāsta formātā:

Ikdienā ar vārdu “banka” saprotam ietekmīgas finanšu institūcijas, taču pārtikas bankās galvenā valūta ir nevis nauda, bet dažādi pārtikas produkti, kas tiek saņemti ziedojumu veidā un nodoti tālāk cilvēkiem, kam vajag palīdzību, vai citām organizācijām, kas nodarbojas ar palīdzības sniegšanu.

“Pārtikas banka “Paēdušai Latvijai” ir daļa no Samariešu apvienības vadīta labdarības projekta, kas sniedz pārtikas atbalstu trūkumā nonākušām ģimenēm, senioriem un personām ar invaliditāti,” stāsta Agita, kura pārtikas banku vada jau vairākus gadus.

“Mēs palīdzam tiem cilvēkiem, kuri birokrātijas dēļ izkrituši no sociālā atbalsta sistēmas un nevar saņemt trūcīgā vai maznodrošinātā statusu. Ja šī statusa nav, tiek liegta pieeja Eiropas Savienības pārtikas pakām, dažāda veida sociālajiem pabalstiem. Šādi cilvēki ir nonākuši krīzē un ir nepieciešams līdzcilvēku atbalsts, lai šī krīze nekļūtu vēl dziļāka.” Arī pati Agita pārtikas bankā nonākusi, lai atbalstītu tos, kas nonākuši nelaimē. “Manam darbam ir pievienotā vērtība – tās nav tikai atskaites un papīri, es varu reāli kādam palīdzēt,” pārliecināta ir Agita.

 

Vai tiešām nederīgs?

Pasaulē lielākais piesārņotājs ir pārtikas industrija, un arī raidījuma “Zaļgalvis” 13. sērija  veltīta liekajam ēdienam mūsu pašu ledusskapjos. Kā atklāj Agita, izplatīts ir stereotips, ka visvairāk pārtikas izmet veikali un ražotāji, tāpēc par zemu tiek novērtēta tieši pircēju loma pārtikas atkritumu veidošanā.

“Veikali un ražotāji ļoti uzmanās un nav vērsti uz to, lai iepirktu vai saražotu par daudz un piedzīvotu zaudējumus, savukārt mājsaimniecības bieži nopērk par daudz ēdiena, tas sabojājas vai beidzas derīguma termiņš, un beigās šis ēdiens nonāk atkritumu grozā,” norāda Agita.

Lai mazinātu pārtikas atkritumus, saimniekojot virtuvē, svarīgi zināt atšķirību starp pārtikas marķējumiem “Ieteicams līdz” un “Derīgs līdz”. Kā stāsta Agita, “Derīgs līdz” attiecas uz svaigo pārtiku un dzīvnieku izcelsmes produktiem un pēc norādītā termiņa šo pārtiku vairs nevajadzētu lietot. Savukārt “Ieteicams līdz” attiecas uz ilgi glabājamu pārtiku, piemēram, graudaugu produktiem, konservēto un sauso pārtiku, un norāda datumu, līdz kuram produktam nemainās ražotāja noteiktie kvalitātes standarti. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu, produktus ar “Ieteicams līdz” marķējumu var lietot vēl vismaz divus mēnešus pēc norādītā termiņa beigām.

Tāpat, kā uzsver Agita, lai samazinātu pārtikas atkritumus, svarīgi ir ne tikai plānot iepirkumus un ēdienreizes, bet arī izvērtēt eksperimentu nepieciešamību savā ēdienkartē.

“Mums bieži gribas izmēģināt jaunus produktus, taču pirms tam svarīgi izsvērt, vai tas tiešām ir nepieciešams. Gadās tā, ka jaunais produkts negaršo tik labi kā jau pārbaudītais un tāpēc nonāk atkritumos. Ja tomēr gribas izmēģināt, ir vērts sākt ar mazāku iepakojumu,” noderīgā padomā dalās Agita.

Agita novērojusi arī pozitīvas tendences: “Pēdējos piecos gados gan sabiedrība, gan ražotāji sākuši domāt par pārtikas atlikumiem – kur un kā tie rodas, kā mēs varam tos samazināt. Tiek rīkotas dažādas kampaņas un sakārtota likumdošana. Man ir liels prieks, kas šis jautājums tika iekustināts, pateicoties sabiedrības spiedienam.”

Ko var un nevar ziedot?

Pasaulē ir dažādas prakses, kā novērst pārtikas nonākšanu atkritumos, piemēram, kafejnīcas, kur ēdiens tiek gatavots no pārtikas produktiem ar beigušos ieteicamo lietošanas termiņu, vai tā saucamais “dumpster diving”, kad veikali nevajadzīgo pārtiku izliek ārā un ļauj paņemt bez maksas. Kā ir ar likumdošanu Latvijā – vai tā ļauj ieviest šādus pasākumus? Agita stāsta, ka likumdošana ļauj veikaliem ziedot arī tādus pārtikas produktus, kam beidzies ieteicamais lietošanas termiņš, un pārtikas banka jau sadarbojas ar lielākajiem Latvijas lielveikaliem un pārtikas izplatītājiem, kas ziedo šāda tipa pārtiku.

“Galvenais nosacījums ir, ka šie produkti vēl ir lietojami uzturā un mēs spējam garantēt pārtikas izsekojamību,” viņa stāsta.

Citāda ir situācija ar jau gataviem ēdieniem, kas palikuši pāri pēc, piemēram, lieliem banketiem. “Ļoti iespējams, ka tos vairs nevar izmantot. Tas jau gatavošanas laikā bijis ārpus temperatūras režīma, tad vairākas stundas stāvējis uz furšeta galda. Vēl vajadzētu vairākas stundas līdz šis ēdiens nonāk pie atbalsta saņēmēja. Tur ir lielāks risks nekā ar iepakoto pārtiku, kas šobrīd tiek ziedota un kuras gadījumā ziedošanas process ir diezgan labi sakārtots un attīstījies,” atzīst Agita.

Situācijas atšķiras

Organizējot pārtikas bankas, ir vērts mācīties no ārvalstu pieredzes, taču ne vienmēr tas ir iespējams. “Te, Latvijā, pārtikas aprite nav nemaz tik liela. Esmu runājusi ar citu pārtikas banku vadītājiem – viņi ir šokā, ka mums tiek ziedoti konservēti produkti un graudaugi. Piemēram, spāņiem un portugāļiem visu laiku tiek ziedoti augļi un dārzeņi, jo uz to balstās viņu pārtikas industrija. Viņiem ir nenormāli lieli lauki ar šiem produktiem – protams, daļa paliek pāri un tiek izmesta vai novirzīta labdarībai. Mums nav tik daudz svaigo produktu, kas iet zudībā, bet vairāk graudaugu. Savukārt graudaugu termiņš ir tik liels, ka jāpieļauj milzu kļūda, lai tas nelaikā izbeigtos vai rastos kļūda ražošanas līnijā,” stāsta Agita.

Turklāt, pārtikas pārpalikumu ziņā atšķirības ir pat Latvijas iekšienē – kā iekšējā pētījumā noskaidrojis veikalu tīkls “Maxima”, visvairāk pārtikas pārpalikumu rodas tieši lielo pilsētu veikalos, savukārt lauku veikalos nepaliek pāri gandrīz nekas.

Ne tikai vēderam

Nav noslēpums,  ka daudzu ģimeņu budžetiem triecienu nesusi pandēmija. Agita atklāj, ka to atspoguļo arī pārtikas bankas pieredze, piemēram, pagājušā gada laikā būtiski pieaudzis palīdzības lūgumu skaits no ģimenēs ar bērniem, kas nonākušas krīzes situācijā, jo viens no vecākiem vai vienīgais vecāks zaudējis darbu. Pandēmija likusi mainīt arī pašas pārtikas bankas darbību, piemēram, ierobežojumu dēļ nenotika pārtikas vākšanas akcijas, kas pirms tam divreiz gadā rīkotas “Rimi” veikalos, tāpēc gandrīz pilnībā pāriets uz ziedojumu pieņemšanu no lielveikaliem, ražotājiem un vairumtirgotājiem.

Vienlaikus, kā stāsta Agita, arī krīzes laikā pārtikas paka nav ziedojums tikai izdzīvošanai.

“Cilvēki ļoti priecājas par našķiem, piemēram, smalkmaizītēm. Tās ir lietas, ko viņi ļoti grib, bet neatļaujas sev nopirkt. Cilvēki, kam palīdzam, jau tā dzīvo stresā un negatīvismā, un ar šo paku mēs mēģinām sniegt viņiem pozitīvas emocijas, tādu kā grūdienu. Tas mūs, iespējams, atšķir no sociālās sistēmas, kas ir ļoti dogmatiska un birokrātiska. Mēs tomēr pieejam elastīgi un vienmēr cenšamies cilvēku sagaidīt un pavadīt ar smaidu sejā, lai viņa ieguvums būtu arī emocionāls, ne tikai praktisks.”

Utopija, uz ko tiekties

Vai pienāks diena, kad visi cilvēki būs paēduši un pārtikas bankas vairs nebūs vajadzīgas? Agita uzskata, ka tā ir skaista utopija, kas diez vai īstenosies. “Piemēram, Vācijā pārtikas banka izveidojās drīz pēc Otrā pasaules kara un ir aktuāla joprojām, turklāt pieprasījums ir ļoti liels. Šobrīd gan pārtikas bankas klientu loks ir mainījies no vietējiem iedzīvotājiem uz imigrantiem, bet arī pie mums vienmēr būs kāda sabiedrības daļa, kura, iespējams, dzīves prasmju trūkuma vai citu iemeslu dēļ nespēs līdz galam pati par sevi parūpēties un tai būs nepieciešams sabiedrības atbalsts. Vienlaikus jāskatās uz to plašāk – sabiedrība ir vienots organisms un ir svarīgi, ka mēs palīdzam viens otram, lai spētu funkcionēt kopā,” pārliecināta ir Agita.

 

Zaļgalvis

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt