Kādas ir Latvijā izplatītākās invazīvās sugas ?
Dzenis: Šobrīd Invazīvo sugu pārvaldnieka kontekstā mēs esam iekļāvuši 50 sugas, kas par tādām atzītas arī Eiropas mērogā. Piemēram, no zivīm ir rotans – ēdelīga asarveidīga zivs, kas dzīvo seklās ūdenstilpnēs. Tās nodara lielu skādi abinieku populācijā, izēdot kāpurus. Tāpat Latvijā ilgi jau zināma invazīvo augu suga ir korinte, kas strauji izplatās skrajos priežu mežos un tur kļūst par dominējošo sugu.
Tāpat invazīva suga ir daudzlapu lupīne par kuru mēs daudz esam runājuši, bet cilvēki joprojām to īsti neuztver kā invazīvu.
Pirms Jāņiem cilvēki par tām ļoti priecājas un liek pušķos un vainagos, taču to izplatību ļoti vajadzētu ierobežot, jo tā lielus draudus rada dabiskajām dzīvotnēm – pļavām un mežmalām, kurās lupīnes, akumulējot atmosfēras slāpekli caur savām sakņu sistēmām, izmaina šo vidi. Piejūrā ir krokainā roze, kas plaši izplatās pelēkajās kāpās un izmaina šo vidi. Tā kļūst nepiemērotāka citām gaismu prasīgām sugām. Ilgāku laiku Latvijas saldūdeņos ir invazīvas sugas – Amerikas signālvēzis un dzeloņvaigu vēzis. Abas šīs sugas ir konkurētspējīgākas par mūsu pašu sugu – platspīļu vēzi.
Arī jenotsuns ir invazīva suga,
kas dažiem ekspertiem uzreiz rada jautājumus, vai vispār tas vēl saucams par invazīvu, jo Latvijā dabā jau ieņēmis savu vietu. Bet Eiropā tā ir atzīta par invazīvu sugu.
Iepriekš ir bijušas diskusijas par mājas ābelēm – eksperti atzīst, ka dabā tā ir kļuvusi par invazīvu, bet citi norāda, ka to gan nevajag apkarot. Vai joprojām šī ir viena no diskutējamām invazīvām sugām?
Rutkovska: Mežābele ir viena no diskutētākajām sugām. Strīdus ābols šajā gadījumā ir tas, ka, ja klasiski invazīvi augi veido lielas plašas monoaudzes, tad mājas ābeles dabā tādas neveido. Taču mājas ābele veic ģenētisko eroziju, tā krustojas ar savvaļas meža ābeli un izspiež to.
Daudzi botāniķi norāda, ka meža ābele Latvijā dabā teju vairs nav sastopama tieši šī iemesla dēļ.
Te droši vien jāsaprot prioritāri svarīgās teritorijas, kā īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kurās šāda mājas ābele nebūtu vēlama. Tas nozīmē, ka visām invazīvajām sugām apsaimniekošanas pasākumi un pieeja nedrīkst būt vienādi. Tāpēc mums ir vajadzīga arī iedzīvotāju iesaiste ar ziņojumiem, jo līdz šim Latvijā nav veikta tāda mērķtiecīga invazīvo sugu izplatības datu ieguve.
Vai oficiālajā invazīvo sugu sarakstā Latvijā joprojām ir tikai Sosnovska latvānis? Kāpēc saraksts nav papildināts?
Dzenis: Šobrīd Latvijas normatīvajos aktos tiešām joprojām ir tikai viena invazīvā suga – latvānis. Vienlaikus mums ir saistoša Eiropas regula par invazīvo sugu pārvaldību, un tajā ir sugas, kas rada bažas visas Eiropas mērogā.
Tajā sarakstā ir ap 50 sugu, kuras ir izplatītas arī Latvijā.
Šī regula nosaka ierobežojumus, ko var ar šīm sugām iesākt. Bet konkrēti nacionālais saraksts ir saistīts arī ar nacionālajiem normatīviem, kas attiecas arī uz zemes īpašniekiem un to, kas viņiem ir jādara, kāda ir atbildība, kāda ir pašvaldību atbildība, ja šajā teritorijā ir invazīvas sugas. Tāpat kāda ir valsts iespēja sodīt, ja kaut kas tiek vai netiek darīts. Tas arvien ir tādā buksēšanas fāzē, bet šobrīd šie grozījumi Sugu biotopu aizsardzības likumā ir iesniegti Ministru kabinetā. Mēs ceram, ka tie tiks pieņemti pēc iespējams ātrāk. Taču lielākā problēma līdz šim ir bijusi kompetenču sadalījums starp dažādām iestādēm, kuras pakļautas dažādām ministrijām, un resursu ierobežojumi.
Pastāstiet par jaunizveidoto datu ievākšanas rīku. Kā iedzīvotāji var iesaistīties?
Dzenis: Invazīvo sugu pārvaldnieks ir interneta vietne, kurā sabiedrība var iesaistīties, ziņojot par invazīvu sugu izplatību. Tur ir pieejamas faktu lapas par 50 invazīvajām sugām – kā tās izskatās, kāda ir to izplatība šobrīd kartē. Vēl ir pieejama anketa, ar kuru var iesniegt sev zināmos datus. Ejam dabā un, ja novērojam kādu no šīm sugām, tad var nofotografēt, pievienot atrašanās vietu un noziņot.
Rutkovska: Katru ziņojumu pārbaudīs eksperts un sniegs arī atbildi – vai tā ir konkrētā invazīvā suga, vai nav. Mūsu daba būs pateicīga, ja mēs sapratīsim šo sugu izplatību un kur ir nepieciešams veikt kādus ierobežojošus pasākumus. Runājot par Spānijas kailgliemezi, kur tas ir jau plaši pārgājis savvaļā, tā jau ir cīņa ar vējdzirnavām, jo šāds ziņošanas rīks iepriekš sabiedrībai netika piedāvāts.
Vai Latvijā šīs sugas ir ienākušas ar apzinātu cilvēka darbību, vai kādos gadījumos tie ir arī dabiski procesi?
Rutkovska: Lielākā daļa ir ieviesta Latvijā ar apzinātu cilvēka darbību. Tās ir ieviestas kā lopbarības vai pārtikas kultūras, kā dekoratīvas sugas, savukārt dzīvniekiem tie ir medījami zvēri vai makšķerējamas zivis. Protams, neviens tās te neieviesa ar ļaunprātīgu mērķi, bet ieviesa, kādu it kā vērtīgu iemeslu dēļ, bet izrādījās citādāk.
Kādas var būt sekas, ja invazīvās sugas Latvijā ilgstoši neierobežo?
Rutkovska: Invazīvās sugas apdraud vietējās sugas un to dzīvotnes.
Piemēram, sarkanausu bruņurupucis ir liels konkurents mūsu purva bruņurupucim. Tas ir lielāks, ātrāks, ēdelīgāks un vairāk konkurē par sauļošanās un barošanās vietām.
Tāpat invazīvās sugas rada ekonomiskus zaudējumus. Spānijas kailgliemezis var apēst, piemēram, 50% zemeņu ražas kādā saimniecībā. Tāpat ir invazīvas sugas, kuras, pārlieku izplatoties, rada veselības riskus iedzīvotājiem – kā latvānis, kas var radīt apdegumus.
