Zilenītis ir Eiropā aizsargājama dienas tauriņu suga, kuras populācijas lielums turpina sarukt. Zilenītis apdzīvo tādus aizsargājamus biotopus kā pelēkās kāpas, smiltāju zālājus, virsājus ar mārsiliem. Pieaugušie tauriņi ir apputeksnētāji, kāpuri sākumā barojas ar mārsilu, vēlāk tie ir plēsonīgi skudru ligzdās.
Lielais mārsilu zilenītis ir viens no lielākajiem zilenīšiem, tauriņa spārnu plētums sasniedz 4-5 centimetrus. Zilenīšiem parasti ir jāskatās abas spārnu puses. Virspusē spārni ir koši zili ar izteiktu ovālu laukumu rindu spārnu virspusē un pelēcīgu spārnu malu. Spārnu apakšpusē uz pelēkzila fona lielu, melnu punktu raksts, pēc kā var pazīt zilenīšu sugas. Ja zilenīšiem drošai sugas noteikšanai vienmēr jāskatās spārna apakšpuse, tad lielais mārsilu zilenītis labi atšķirams arī pēc spārnu virspuses.
Pieaugušie tauriņi barojas galvenokārt mārsilu ziedos. Tie lido no jūnija vidus līdz jūlija beigām. Tauriņi apdzīvo biotopus ar barības augiem - mārsiliem. Tie var būt sausi virsāji, smiltāju zālāji, skraji priežu meži, pelēkās kāpas, ceļmalas, dzelzceļmalas, elektrolīniju stigas. Ja biotopā atrodams zilenītis, tad tas liecina par kopīgo biotopa sugu daudzveidību.
Mātītes olas dēj mārsilu ziedos. Izšķīlies kāpurs ir netīri brūnganīgs, sīks - dažus milimetrus garš. Kāpuri sākotnēji barojas ar mārsilu ziedpumpuriem, tad izdala smaržvielas - feromonus, kas piesaista 'Myrmica' ģints dzēlējskudras. Skudras jaunos kāpurus savāc uz savām ligzdām. Tajās tauriņa kāpuri kļūst plēsonīgi, izēd skudru olas un kāpurus. Tauriņš ir sociālais parazīts. Skudru ligzdā kāpurs pabeidz attīstību. Iekūņojas pavasarī.
Lielais mārsilu zilenītis ir reta un visā Eiropā īpaši aizsargājama suga. Sugas areāls ir sarūkošs. Galvenais sugu apdraudošais faktors ir biotopu aizaugšana, visbiežāk ar priedēm. Latvijā tauriņš sastopams galvenokārt Piejūras zemienē, taču ir ziņas par tās atrašanu iekšzemes biotopos - pie Daugavpils un Viļakas, kur ir sausi priežu meži, smiltāju pļavas un virsāji.
Lielākā atradne ir Ādažu pusē, Vangažu un Garkalnes apkārtnē. Tomēr ir iespējams atrast jaunas, līdz šim neatklātas sugas populācijas, informēja LEB pārstāvis Voldemārs Spuņģis. Tauriņi uzturas savā dzimtajā biotopā un nelabprāt pamet to. Tauriņš samērā droši barojas mārsilu ziedos, tāpēc samērā viegli fotografējams, tomēr taureni nedrīkst sagūstīt un ievākt.
Savukārt grēvis (Saduria entomon) ir vienādkājvēzis, kas dzīvo jūras gultnē un raksturo Baltijas jūras vides kvalitāti, kā arī ir svarīgs barības ķēdes posms un nozīmīga zivju barības bāze. Vēža populāciju negatīvi ietekmē upju ieskalotā lielā barības vielu (fosfora un slāpekļa) koncentrācija un skābekļa deficīts piegrunts slānī.
Grēvis ir vienādkājvēzis, kura ķermenis ir posmots un no mugurpuses saplacināts, mugurpuse tam ir brūnganā krāsā, bet vēders un kājas - pelēcīgas. Grēvim galva sānos ir ierobota, acis novietotas galvas sānos, ķermenis ir lapveidīgs, bet astes daļā nosmailots. Vēzis lielāko daļu dzīves pavada, ieracies gruntī, spēj rāpot pa grunts virskārtu un peldēt. Viņš apdzīvo gultnes gan ar smilts, gan grants un dūņu substrātu, priekšroku dod aukstam ūdenim jūras dziļūdens zonās 50 līdz 85 metru dziļumā vai daudz dziļāk. Tas ir sastopams arī piekrastē aptuveni piecu metru dziļumā, kur pielāgojies dzīvei krietni siltākā ūdenī. Grēvis var dzīvot vidē arī ar nelielu sāļumu.
Grēvis ir plēsīgs un maitēdājs, aktīvs naktī, barojas ar citiem grunti apdzīvojošiem dzīviem un mirušiem dzīvniekiem, piemēram, sānpeldēm (Monoporeia affinis), Baltijas plakangliemenēm (Macoma balthica), piekrastē - ar trīsuļodu kāpuriem. Grēvis ir nozīmīgs barības avots vairākām zivju sugām, piemēram, mencai un ziemeļu jūrasbullim.
Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņi ir lielāki par mātītēm, to ķermeņa garums var pārsniegt pat astoņus centimetrus, bet mātītēm tas ir ap sešiem centimetriem. Jūras dziļūdens daļā īpatņi ir lielāki, bet piekrastē - mazāki. Mazuļi attīstās divus līdz četrus mēnešus mātītes perējamā kamerā uz vēdera. Pēc izšķilšanās mazuļi ir tikai trīs līdz četrus milimetrus gari. Vairoties spējīgi tie ir tikai trešajā dzīves gadā. Pēc vairošanās lielākā daļa mātīšu aiziet bojā. Dzīves ilgums grēvim ir trīs līdz četri gadi, jūras dziļūdens daļā tas dzīvo līdz pat deviņiem gadiem. Jaunie īpatņi sastopami maijā un jūnijā. Dažāda vecuma īpatņiem novērojams kanibālisms.
Grēvis ir Baltijas jūras ledus laikmeta relikts, ledājam kūstot, ieceļojis no Ziemeļu Ledus okeāna Barenca jūras, sastopams arī vairākos Skandināvijas saldūdens ezeros (Zviedrijā) un visā Baltijas jūrā, informēja Agnija Skuja.
Rietumu daļā (Arkonas un Bornholmas baseinā) tas sastopams rajonos, kur dziļums lielāks par desmit metriem, jo tam nepieciešams vēss ūdens, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos tas sastopams seklākos ūdeņos (ziemeļu daļā - no piekrastes līdz dziļūdens zonai - atkarībā no skābekļa daudzuma piegrunts slānī). Dienvidu daļā tas sastopams galvenokārt dziļūdens zonās, ko iespaido ūdens temperatūra. Pamatā tam ir cirkumpolāra izplatība, taču atrasts arī Kaspijas jūrā un 2009.gadā Melnajā jūrā.
Grēvis atrodams pie nozvejotajām zivīm, piemēram, reņģēm. Jūras piekrastē pludmalē var atrast izskalotus grēvju īpatņus, kas viegli fotografējami.
Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Biedrība dibināta 1951.gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999.gada izvirza gada kukaini un kopš 2008.gada arī gada bezmugurkaulnieku ar mērķi izglītot sabiedrību par Latvijas dabu un iegūt vērtīgus datus.
