Līklapu novelliju visbiežāk atrod uz trupošām egļu vai priežu kritalām, sevišķi to pēdējās sadalīšanās stadijās – pēc mizas nokrišanas. Pa gabalu tā izskatās kā mazi brūngani vai zaļgani pavedieni.
Sūnas krāsa ir atkarīga no apgaismojuma – noēnotās vietās tā ir zaļgana, atklātās vietās – sarkanīga līdz brūngana. Bieži vien kritala ir blīvi noaugusi ar šo sūnu un izskatās brūngani sarkana jau no attāluma.
Līklapu novellija veido blīvas, dzeltenzaļas vai sarkanbrūnas pie substrāta pieplakušas velēnas. Stumbrs pavedienveidīgs, 1—2 cm garš, gulošs, maz zarots. Lapu novietojums blīvs, jumstiņveidīgs. Lapas 0,5—1 mm garas, kupolveidīgi ieliektas, to gals līdz lapas pusei divdaivains. Daivas šauras, smailas, lokveidīgi dziļi ieliektas un saplūst kopā kā pincetes gali. Veģetatīvi vairojas ar dzeltenzaļiem, lodveida vienšūnas vairķermeņiem, kas veidojas lapu malās stumbra galā.
Dzimumvairošanās notiek ar sporām, kuras veidojas olveidīgā, melnā sporu vācelītē, kura izaug uz caurspīdīgi baltas setas jeb kātiņa, tāpēc mazliet var atgādināt sīku cepurīšu sēnīti. Sporas nogatavojas pavasarī un vasarā.
Sūna 1870. gadā ir nosaukta par godu angļu briologam Džonam Novelam (John Nowell (1802-1867)).
Līklapu novelliju noteikti ir iespējams pamanīt katram, kurš dodas uz mežu – apsēžoties uz egļu kritalas, der pavērot, vai uz tās jau neaug šī sūna. Par saviem atradumiem var ziņot interneta platformā dabasdati.lv
