Eiropas dižskābardis no dižskābaržu dzimtas ir dabā izplatīts koks Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, areāla ziemeļu robeža ir Polijas teritorijā. Aug paugurainos apvidos no Anglijas, Dienvidzviedrijas līdz Pirenejiem un Turcijai dienvidos.
Zem kokiem reti kad attīstās citu koku un krūmu paauga, jo tie veido blīvus vainagus, tā radot stipru noēnojumu. Paši dižskābarži ir izteikti ēncietīgi un spēj augt citu koku noēnojumā. Šī īpašība tiek izmantota, veidojot blīvus, platus, vidējus un augstus dzīvžogus. Dižskābardis ir viens no retajiem cērpjamos dzīvžogos izmantojamiem lapu kokaugiem, kas saglabā zaros pērnās, spīdīgi brūnās lapas līdz pavasarim, pastiprinot norobežojošo efektu.
Bieži veido tīraudzes, kas rudeņos vizuāli atgādina ''ziloņu kāju'' mežu uz oranži brūna, nobirušo rudens lapu paklāja. Labos augšanas apstākļos Latvijā dižskābardis var sasniegt 30 metru augstumu un 5 metru stumbra apkārtmēru. Koki ir salīdzinoši ātraudzīgi, mežaudzēs veido taisnus, monolītus, lielu dimensiju stumbrus, tādēļ arī ir interese par to plašāku izmantošanu mežsaimniecībā.
Par valsts nozīmes dižkoku Eiropas dižskābardis kļūst, sasniedzot 3,8 metru stumbra apkārtmēru. Tādu dimesiju koki pie mums ir arī retumis sastopami Kurzemē un Zemgalē, pārsvarā gan vecajos muižu parkos, kapsētās.
Ziemcietība ir pietiekama visā Latvijā, vienīgi pavasarī izplaukušos kokus dažkārt bojā vēlās pavasara salnas. Latvijā koks zied maijā, pēc lapu plaukšanas, kas veidojas no sugai raksturīgiem gariem, vārpstveida pumpuriem, augļi – trīsšķautnaini riekstiņi, nogatavojas oktobrī, tie ir laba barība dažādiem meža zvēriem. Sēklas stratificē (sagatavo dīgšanai) 3 līdz 5 mēnešus. Jaunos stādījumus bieži bojā dzīvnieki, saskrāpējot mizu, apgraužot jaunos dzinumus. Dižskābaržiem ir plāna, pelēka un gluda miza, kas, strauji mainot stumbra noēnojumu, var saulē apdegt. Kokiem ir attīstīta, virspusēja un jūtīga sakņu sistēma.
Kokus īpaši nebojā ne kaitēkļi, ne slimības, un tie ir vēja noturīgi. Tomēr ir daži patogēni, kas kokus var apdraudēt, piemēram, sēnes un laputis.
Dižskābaržus nereti jauc ar skābaržiem, kam arī ir gluda, pelēka miza un vārpstveida pumpuri, bet tie ir stipri zemāki koki vai krūmi no bērzu dzimtas.
Dižskābarža koksne ir blīva, skaisti ornamentēta un vērtīga, to izmanto mēbeļu, grīdas segumu, sērkociņu, mājsaimniecības priekšmetu, finiera un papīra ražošanā. Koksnei faktiski nav specifikas smaržas. Domājams, ka gandrīz katrā mājsaimniecībā ir kāds dižskābarža priekšmets – gaļas dēlītis, plaukts vai pannas lāpstiņa.
Sēklas satur barojošu eļļu, ko Francijā lieto mājputnu uzbarošanai, cepšanai un eļļas lampās. Nobirušās lapas sadalās lēni, bet ir vērtīgs mulčējamais materāls apstādījumiem. Īpatnējos, sarainos un koksnainos augļpavalkus bieži izmanto floristikā.
Pēdējos 200 gados dižskābarži atgriezušies Latvijas apstādījumos un vietumis stādīti arī mežaudzēs, piemēram, Šķēdē (Talsu novadā).
Latvijā kvartāra perioda kūdrā ir atrasti dižskābaržu augļi, kas varētu liecināt par sugas klātbūtni Latvijas teritorijā arī starpleduslaikmetā, kad klimats bija krietni siltāks un mitrāks kā mūsdienās. Pavisam ir zināmas deviņas dažādas dižskābaržu sugas, bet pie mums pamatā izmanto vienu - Eiropas dižskābardi, kam ir izveidoti aptuveni 50 kultivāri (šķirnes, formas). Apstādījumos un vecajos muižu parkos sastopami arī sarkanlapaini koki, kas ir ar augstāku ziemcietību, retāk ar nokarenas formas vainagiem, šķeltām vai kruzuļotām lapām. Lapu krāsojums arī ir atšķirīgs - zaļas, dzeltenas, sārtas, sarkanas, purpurmelnas vai raibas. Dekoratīvās formas un šķirnes pavairo potējot, un stādmateriāls brīvi pieejamas vietējās kokaudzētavās. Interesanta ir, piemēram, 1970. gadā selekcionētā šķirne ‘Mercedes’, kas ir līdz 2 metrus augsts, kompakts krūms ar lancetiskām lapām.
